Fobijas

Vispār esmu pārsteigta, ka tik daudzām nepatīk runāt pa telefonu. Likās, ka esmu vienīgā ar tik dīvainu fobiju, tad varbūt arī tas tomēr nav mana iedomātā iemesla dēļ.

Man ir paniskas bailes no visa veida zirnekliem, taapat ir ar runaasanu pa telefonu ( iznemot gimeni un draugus) un mana vislielaakaa fobija ir bailes no uguns, es pat sveciiti iededzinaat normaali nevaru.

Man laikam ir tieksme uz klaustrofobiju, domāju to kādreiz kārtīgi noskaidrot un aiziet uz solāriju, pārliecināties :D
Bailes no lieliem prusakiem un vienai pašai atrasties kaut kur svešā vietā tumsā...

Vēl man ir bail/nepatīkami atrasties pie benzīntankiem. Vienmēr liekas, ka varbūt uzsprāgs :D

weee - nopietni, bail no tomātiem man ir visu mūžu. Varu paņemt rokā tikai un noskalot, bet nelieciet man to sagriezt vai ēst. Tā smaka un tekstūra man izraisa nekontrolētu vemšanu. Nedod Dievs, man kafejnīcā vai restorānā atnesīs porciju, kur uz šķīvja maliņas ir tomāts, neēdīšu neko no tā šķīvja! Ēdu kečupu un tomātu pastu :D Tāpat ar salātiem podiņos - tās maigās, ļenganās lapeles, kas līp pie rokām, fui fui fui.

Man arī ir bail un neērti zvanīt nepazīstamiem cilvēkiem :D
nenormāli bail un panika no lielajiem,resnajiem zirnekļiem.
Bail no ūdens jūrās un ezeros,jo slikti peldu,eju tikai līdz krūtīm iekšā ūdenī,jo bail,ka pēkšni dziļš paliks un es noslīkšu.

Man ir bail palik vienai mašīnā gan iedarbinātā,gan needrabinātā. Man ir sajūta,ka tūlīt tā mašīna sāks ripot,un kkur ietrieksies.

Bailes no slēgtām telpām. Liftos, kur ir stikla logi nav problēmu, bet slēgtos ir ļoti grūti.
Vēl bailes ir no zobārstiem. Ļooooooooti baidos, jo bērnībā ir bijusi ļoti slikta pieredze - pie privātā zobārsta mani aizveda, bet tur ārste nevarēja noturēt, tālāk aizveda uz poliklīniku, kur divas sievietes turēja pie rokām un divi vīriešu turēja kājas. Tēti izdzina no telpas ārā, kas vēl vairāk man lika baidīties :D Vēlāk tā pati zobārste neiztīrīja kanālus un tagad tā dēļ zobiem kaut kas vienmēr trūkst.

Nu no zobārsta man arī ir bail, neteiktu ,ka fobija, bet bail. Tik bail, ka veselu gadu vai pat vairāk neesmu bijusi, lai gan skaidri zinu, ka vajadzētu, jo pa gadu zobi ir pabojājušies dažādu faktoru ietekmē. Nākamnedēļ ir pieraksts, tad nu laikam trīcēšu kā traka. :D

Par zobārstu pat aizmirsu :D
Tas man arī nepatīk, man arī nteikti ir trauma no viņiem, jo kad mazāka biju pie zobārsta, viņa man tādas šausma sastāstiju, ka es raudāju zobārsta kabinetā, ne jau aiz sāpē, bet par to, ko viņa teica.

Bērnībā, man bija nereāli bail palikt vienai, jebkur, sākās nenormālāka panika. Vienmēr vajadzēja blakām ,kādu līdzcilvēku. Pat mājas. Tagad jau vairs nē. :D
Tagad visdrīzāk - Dentofobija , bailes no zobārsta.
Uzticos Latvijā tikai vienam zobārstam un vienīgi. Vienmēr uzvedos tur, tajā kabinetā, kā maza meitene, uķinos un ,kad ieraugu šprici - ak , vai! :D
Bērnība diezgan slikta pieredze ar viņiem bijusi. Vienreiz atceros, teica, ka tikai paskatīsies zobus , bet izrāva ārā 3 zobus uz vietas.

pārpeldējusi pāri tai svītrai. Ļoti bail.

Man bail tikai no tumšiem un dziļiem ūdeņiem. Knapi varu sevi piespiest papeldēties ezerā, kur nevaru aizsniegt dibenu. Nezināmos ūdeņos vispār nevaru sevi piespiest papeldēt, es takā bērns krastā plunčājos tad. :)
Ir viens ezers pie Līvāniem- Laukezers, tur 10 metri no krasta ir tīrs, tīrs ūdens, bet pēc 10 metriem ka svītra novilkta un sākas tumsa (tur kkādas ūdenszāles sāk augt) un es nekad neesmu

naktstauriņi. panika!!!

AAA un vēl iedomāloties par simtkājiem, man mati stāvus ceļas! brrrrr!

Man ir bail no kāpnēm, pat nezinu kāpēc tā.

Izteiktu fobiju nav. Riebjas visi reptiļi, rāpuļi, abinieki un citi glumekļi.

Man ir viena fobija, kas tiešām izpaužas kā fobija. Tas ir, man nav vienkārši bail no tā, man sākas fiziska reakcija nerviem - sāk raustīties nervi, vilkt krampjus kaklā un rokās, utml. Baisi atcerēties pēdējās bēres, kuras nācās apmeklēt. No miroņiem. No tā vaska sasaluma, kur kādreiz bija cilvēks, bet nu vairs viņš tur nav. Tikai sasalis gaļas klucis. Eh.

Par šo tēmu atcerējos, kā es pēc pēdējām bērēm, kurās esmu bijusi, guļot pa nakti pamodos un man šķita, ka esmu zārkā - dzīva. Tā kā man vēl ir kaut kādas klaustrofobiskas iezīmes, tad bija traki. Pēc tam man bija pāris skaistas bezmiega naktis, jo bija bail pamosties zārkā.

Bet tā kopumā pret bērēm, kapiem utt. man ir neitrāla attieksme, nav bail.

Man nepatiik sliedes, vilcieni, tramvaji. Nepatiik tiem atrasties tuvumaa un viss tas kaapshanas/izkaapshanas process:D

Man nav fobiju, toties man reizēm uznāk bailes, drīzāk trauksme pret visādām lietām. Man nepatīk kukaiņi, ārsti un zvanīšana pa telefonu, bet reizēm tas nesagādā nekādas problēmas, reizēm savukārt ļoti lielas. Ikdienā kontaktēšanās ar cilvēkiem nesagādā problēmas, bet reizēm pašā pilsētas centrā pūļa dēļ iestājas bailes. No tās pašas sērijas man ir bijis bail iziet no mājām ārā, aiziet uz veikalu, satikties ar draugiem, aizbraukt uz skolu, darbu.