Fobijas

Es arī nemaz neiegāju kapličā. Panika un histērija man sākās tad, kad kāds jau pie izraktā kapa izdomāja, ka man un māsai esot jāapsedz zārks ar segu! Tad es aizbēgu uz pašām, pašām beigām un man raustījās roka un kakls. Vēl centos turēties, bet pēc tam, pēc bērēm, vēl pusstundu raustījās un bija īsta histērija. Tā bija vecmamma, bet ne sevišķi tuva, respektīvi, man pats viņas nāves fakts nekādas īpašas emocijas neizsauca, bet no līķiem un zārkiem ir bail.

pēdējās bēres kas bija, jutos baigi slikti pirms tam tik slikti nav bijis cittās bērēs, laikam kkāds iespaids tomēr ir radies, lasot internetā atsauksmes utt tapec tv un netu tagad mazāk izmantoju. Dzīvoju priekkš sevis kā krievi saka.

Man ir fobija no zirnekļiem!
Bērnībā, ja tualetē bija zirneklis, varēju visu dienu neiet uz tualeti, līdz kāds to radījumu nositīs.

Interesanti, ka daudzām ir bailes no līdzīgām lietām.
Arī esmu viena no tām, kurām nepatīk zvanīt svešiem cilvēkiem. Man vienkārši traucē fakts, ka nevar redzēt otru cilvēku un tā komunikācija var nesanākt. Nezinu.. ļoti nepatīk zvanīt.

Arī par tumšiem, dziļem ūdeņiem. Man pilnīgi pretīgi metas, ja peldu kaut kur dziļumā, kur nevar redzēt, kas apakšā notiek.

Un arī no zirnekļiem un augstuma man ir bail. No pavisam mazajiem zirnekļiem nē, tos es varu pat rokās ņemt, bet lielie un tie, kuriem ir resnas kājas, tie ir vienkārši pheeeeeeee... ciest nevaru.

Spīdola, man ir gadījies līdzīgi bērēs, tikai krampju vietā man vienkārsi sāka trūkt elpas un acu priekšā zvaigznītes rēgojās, likās, ka zaudēšu samaņu. Un tā uztvere par cilvēku man arī tāda pat. Lai gan tas bija tad, kad biju mazāka.. Nezinu, kā tagad būtu.

Nezinu, vai to var nosaukt par fobiju, bet nepatīk taisīt durvis vaļā pirmajai, it īpaši svešās vietās. Ja kāds ies man aiz muguras, viticamāk palaidīšu pa priekšu, lai man pašai nebūtu jāpieskarās un jāattaisa durvis. Dažreiz pat uznāk tāda kā panika, ja eju viena pati

Vislielākās bailes ir no zirnekļiem un vētrām, kad atrodos mājās. Ja esmu kaut kur citur (ciemos, veikalā, darbā) un ārā ir vētra - nekādu problēmu, bet tiklīdz esmu savās mājās, man ir nenormāli bail, ka kaut kas notiks, zibens iespers, koks uzkritīs uz jumta.

Pa telefonu zvanīt man arī ir bail. Nevaru izskaidrot, kāpēc. Ja jāzvana, piemēram, pierakstīties pie friziera, sēdēšu 10min ar telefonu rokās, kamēr saņemšu drosmi nospiest zvana pogu.

Luna Man ar telefonu ir līdzīgi, es pat varu tās 10 min sēdēt un pēc tam vienkārši izdomāt, pazvanīšu rīt.
Vai piemēram, zinu, ka kādam jāzvana, tad nosaku sev -15.00 pazvanīšu. (ja piemēram ir 14.20)

Man ir fobija braukt tumsā pa vienu ceļu kurš ved caur mežu, jo vairākas reizes ir izskrējušas mežacūkas un tad nu man paranoja tur ātri braukt, braucu uz 40 tam posmam cauri un iesprindzinu acis uz visām pusēm :D Ceļš atrodas Rīgā :D :D :D

Vēl manī izraisa paniku čūskas, es vienkārši varu pamirt ja sastopu mežā...

man ir bail no taa, ka notiks k-kas slikts - nezinu kaa no taa tikt valjaa.
pat, ja nav taa iemeslu taa domaat...vnk iedomaajos - kaa buutu, ja buutu, izteelotos sliktaako scenaariju- un saakas panika.

elma Man pat ir tā, ka, ja draugs kaut kur aizbrauc, tad man prātā ienāk doma, ka varētu kaut kas slikts notikt.
Man besī, ka tā ir...

Esmu izbrīnīta, ka ir tik daudzas, kurām bail zvanīt svešiem cilvēkiem, iestādēm utt.
Man arī tā ir, likās, ka esmu vienīgā tāda. :D

Vienīgā īstā fobija, kas man laikam ir - ir bailes no vardēm un krupjiem. Pat esot mašīnā un braucot pa ceļu uz kura lēkā vardes iekšēji jūtos ļoti satraukta, nerunājot nemaz par to ja satieku viņas uz ceļa. Vienmēr metu lielu likumu apkārt un iekšēji esmu panikā, ir pat gadījies kā kliedzu un raudu..
Ļoti bail ir arī no tā, ka aizejot no mājas esmu atstājusi taisnotāju ieslēgtu, citreiz pat neesmu viņu izmantojusi, tomēr izejot no mājas mēdzu pārliecināties.

Mēdzu atlikt zvanus uz rītdienām, kad tas ir saistīts tieši ar vakanču apzvanīšanu.
Bail ir no vārdēm. Viņas liek manai sirsniņai pukstēt straujāk. :D Briesmīgi.

aa un vēl bail no jaunām attiecībām, tapēc ka man atkal liekas ka sabojāsies mans kosmos

Par to zvanīšanu piekrītu! Man arī tā ir. Es pat nezinu kāpēc, jo ikdienā esmu komunikabla, runīga un atvērta.
Un vēl man ir drausmīgi bail no asins nodošanas - no vēnas tieši. Ir reizes, kad esmu tuvu asarām. It kā pieaudzis cilvēks, bet ir tik...Es nezinu. Vnk baisi
Un nododot asinis es rādu no kuras vēnas ņemt. Viņa ir malā. Ne jau pa vidū, ja ņemtu vidū, tad es vnk ģībtu!

Man arī bieži ar zvanīšanu tā ir. Baidos zvanīt, nu izņemot tiem tuvākajiem. Un tad noteikti mana fobija ir uzstāšanās publikas priekšā. Nežēlīgas bailes, tas laikam tāpēc, ka kopš bērnības ir valodas problēmas (stostīšanās). Vēl pie fobijām varu minēt, kad tuvi cilvēki strīdās, vai arī kāds kaujās. Tad no bailēm vai trīcu, pat ja mani tas vispār neietekmē. Vīrietis kādreiz dusmās aizcērt durvis. Tas mani iedzen lielās bailēs...

Jā un no tām plikumu būšanām pirtī vai kopējās dušās, nu nemūžam mani nepiespiestu to darīt

Zirnekļi, sliekas, prusaki, zirnekļi, pagrabos esjot ātri ieeju paķeru un eju prom. Vienmēr ejot gulē sasedzu kājas, lai nav kas parauj.

Aizmirsu kā to fobiju sauc, bet man ir bail iemīlēties.. Man ir bail pieķerties kādam, pārāk smagi ir bijis iepriekš

Vienigais, ko ta isti varu iedomaties, ir no augstuma. Kaut ka pedeja laika aizvien vairak.
Nezinu, vai tas ir bailes, bet vienmer nodrebinos, kad braucu garam kadam vecam pamestam, lielam rupnicam, varbut kaadu filmu iespaida.

No dziļa ūdens, jo neprotu peldēt.
No čūskām, ķirzakām, krupjiem utml radījumiem.

Arī man nepatīk zvanīt svešiem cilvēkiem, nepatīk un viss. Grūti parasti saņemties pazvanīt kādam ne-tuviniekam.

Vienigais, ko ta isti varu iedomaties, ir no augstuma. Kaut ka pedeja laika aizvien vairak.

Tas ir par mani, tieši tā piebilde - pēdējā laikā vairāk un vairāk. Kāpjot kaut kur augšā, es palieku pusceļā, tad sākās panikas lēkme. Bet es saprotu sevi, esmu bērnībā kritusi no liela augstuma.
Vēl man ir fobija no ūdens, es nepeldu, šovasar mēģināju ar drauga palīdzību un beidzās atkal ar panikas lēkmi, elpas trūkumu un tad sākās nenormāla histērija. Man ir grūti jau tad, kad ūdens ir līdz viduklim.
Parastas bailes, kad sirds nodreb un adrenalīns uzkāpj - no lapsenēm, iršiem un zirnekļiem.