Fobijas

Man arī bieži ar zvanīšanu tā ir. Baidos zvanīt, nu izņemot tiem tuvākajiem. Un tad noteikti mana fobija ir uzstāšanās publikas priekšā. Nežēlīgas bailes, tas laikam tāpēc, ka kopš bērnības ir valodas problēmas (stostīšanās). Vēl pie fobijām varu minēt, kad tuvi cilvēki strīdās, vai arī kāds kaujās. Tad no bailēm vai trīcu, pat ja mani tas vispār neietekmē. Vīrietis kādreiz dusmās aizcērt durvis. Tas mani iedzen lielās bailēs...

Man arī nepatīk zvanīt, runāt pa tel (izņēmums ģimene, draugi). Bet zvanīt svešiem vai kādai iestādei...

Man liekas šausmīgi ģērbties kopīgajās ģērbtuvēs vai mazgāties pa pliko kopīgajās dušās. Itkā nekādu defektu man nav, bet man vienk mati ceļas gaisā no tiem skatiem, kad lielas pakaļas ar kupliem matu kūšiem priekšā grozās apkārt fūūū... nepatīk redzēt plikus neglītus cilvēkus, arī pašai negribētos izģērbties, kad citas sievietes redz :D kopīgajā dušā tikai peldkostīmā, tāpat pirtī nekad neietu pa pliko (izņēmums ir tikai kopā ar draugu) :D

paniski baidos no kalmāriem, astoņkājiem, kad iedomājos, ka mani tāds saķertu, ārprāts.. arī visi tārpi, gliemeži, čūskas.

nepatīk klauni, suņi (apeju ar līkumu pat mazos žurkulēnus)

un man bail no sēnēm - aiztikt viņas, nu tik pretīgas liekas, visa tā struktūra, vēēē.. :D un vēl ja tārpi iekšā

Man arī tā zvanīšana nepatīk, kā arī uzstāšanās publikas priekšā. Nav tik nopietni, lai sauktu par fobiju, bet nu ļoti neērti jūtos.
Cits laikam nekas. Piemēram, no zirnekļiem, žurkām utt. nav bail kā tas ir daudzām citām :D

Man iepriekš arī bija zvanīšanas fobija. Līdz 20 gadu vecumam liku mammai pierakstīt sevi pie ārstiem un zvanīt uz visādām instancēm :D Kas mainījās? Kopš strādāju darbā, kur bieži jāzvana nepazīstamiem cilvēkiem, fobija ir zaudējusi savu jēgu. Nu nevaru es pateikt priekšniekam, ka nezvanīšu. Tagad zvanu bez problēmām visur.
Bet man vēl aizvien ir paniska klaustrofobija, ja kāds tur manas rokas, kā arī bailes no zirnekļiem.

Vieniigaa un vislielaakaa mana fobija ir sliekas!!! Ak, Dievs, man paniskas bailes no tiem radiijumiem, skatoties, asaras aciis sarosaas! :D

Mana fobija ir kaut ko nokavet, vienmer esmu laikaa vai atrak. Bail nokavet arii tada zina, ka nokavet dzivi- skiet, ka ja palaidisu garam kadu pasakumu, balliti, tad nozelosu, censos visur iet, iesaistities.. Baigi traki, jo nekam nav laika isti :D

Man ir tikai bailes no visiem glumajiem un tiem, kuriem vairāk par 4 kājām :D

man arī ar zvanīšanu ir problēmas, ja jāzvana no parastā telefona, nezinu kas priekšā jāliek labs iemesls lai nezvanītu no parastā telefona. Sākumā man bij bail zvanīt no planset telefona jo domāju ka ne tam pazvanishu nejausi nospiedishu kontaktu .Man sarkasta pirmie ir tetis mamma maasa un ar to pietiek.

Biezos lauku mežos (ne tādos, kādi Rīgā un tās tuvumā ir) man uznāk bailes sastapt kādu meža zvēru.Parasti nav no dzīvniekiem bail, bet kopš vienā žurnālā palasīju par lūšiem, man, ieejot biezā mežā, tā vien šķiet, ka kādā kokā sēž lūsis un to tik gaida, kad uzlēkt man no mugurpuses virsū. :D

Nesaukšu to par fobiju, bet man ir ļoti, ļoti bail no jebkādiem zirnekļiem - maziem, lieliem, garkājainiem, spalvainiem, resniem utt., skorpioniem, čūskām, krokšiem utt. Šermuļi skrien pār kauliem vienmēr.

Par publiskajām dušām un izģērbšanos +++
Es nevaru pieskarties podiņsalātiem, nevaru tos nomazgāt, kur nu vēl sagriezt. Lieki piebilst, ka neēdu arī salātus. Tas pats ir ar tomātiem - vemju pat, ja griežu tomātu. Neēdu neko, kam tomāts ir pieskāries.

Lollipop , nopietni !? un sen Tev bail no tomātiem .... !?

Man arī ir parādijusies doma, ka varbūt, ja strādātu tādā vietā, kur bieži kādam jāzvana pa telefonu, varbūt tas pārietu, bet ja nu nepāriet, tad visu laiku būtu stresā un sāktu nepatikt darbs.

Jā un no tām plikumu būšanām pirtī vai kopējās dušās, nu nemūžam mani nepiespiestu to darīt :D
Atceros, kad maza biju akvaparkā, tās bija šausmas :D

Uzstāšanās publikas priekšā, tas protams arī.

Vēl ir gadijušies cilvēki ar kuriem es pilnīgi kategoriski atsakos kaut kur braukt, ja vińi ir pie stūres... Rodas tāds nemiers iekšā.

Man ir bail no zivīm. Nenormāli. :(

Zirnekļi, visu veidu. :( Ārprāts, bērnībā jau baidījos no viņiem... bet tad vismaz varēju tos nosist. Tagad tik trakas bailes, ka nevaru pakustēties, sāku trīcēt un raudāt, pat nevaru tos nosist. Jau apsveru domu iet pie psihologa, jo tas tiešām sāk traucēt normāli dzīvot. Bet zinu kā viņš mani ārstēs no tām bailēm - iedos zirnekli turēt rokās un teiks "Skaties savām bailēm acīs" :D Citus variantus neredzu. :)

Lai cik man nepatiktu zirnekłi, es pat nekad neiedomājos tos sist nost. Vienmēr ieraugot zirnekli, prātā nāk teksts, ka zirneklis nes laimīti un ja es vińu nositīšu, būs nelaime. Tāpēc vienmēr tos vienkārši iznesu no mājas ārā uz kāda papīra, vai burkā.

Nesaukšu to par fobiju, bet man ir ļoti, ļoti bail no jebkādiem zirnekļiem - maziem, lieliem, garkājainiem, spalvainiem, resniem utt., skorpioniem, čūskām, krokšiem utt. Šermuļi skrien pār kauliem vienmēr.

Un tad es skrienu pie kāda, kas ir mājās, lai novāc to radījumu. Un es nezinu vai tā ir karma vai liktenis, bet zirnekļi vienmēr ir tur, kur esmu es. Nav svarīgi, istaba, tualete vai vannasistaba. :D
Bet es, protams, rīkotos, ja citu variantu nebūtu. :D

Man ir viena fobija, kas tiešām izpaužas kā fobija. Tas ir, man nav vienkārši bail no tā, man sākas fiziska reakcija nerviem - sāk raustīties nervi, vilkt krampjus kaklā un rokās, utml. Baisi atcerēties pēdējās bēres, kuras nācās apmeklēt. No miroņiem. No tā vaska sasaluma, kur kādreiz bija cilvēks, bet nu vairs viņš tur nav. Tikai sasalis gaļas klucis. Eh.

Man arī nenormāli neērti zvanīt svešiem cilvēkiem.

Kā arī ļoti lielas, bet neizskaidrojamas bailes no dziļa ūdens, tāpēc peldos tikai tur, kru ar kāju pirksta galiem varu aizsniegt dibenu.

No ūdens man arī ir bail. Peldēt neprotu, lai gan mani ir mēģinājuši mācīt gan bērnībā, gan jau arī tagad pieaugušā vecumā. Pagājšvasar tik iemācījos ienirt zem ūdens, līdz tam man arī no tā bija fobija.