Par to draudziibu.. Jau no 13 gadiem bijaam labaakaas draudzenes, paarvaacoties uz Riigu, pat saakaam kopaa iireet dziivokli. Cilveeks bija man blakus vienmeer un, es vinai taa pat. Diemzeel, kaadu laiku atpakal, kad saaku savas pasreizeejaas attieciibas, saskobijaas muusu attieciibas ar draudzeni. Viniem bija kaut kaadas savas savstarpeejaas antipaatijas (tam bija arii savi iemesli), viss aizgaaja tik taalu, ka kontakts ar draudzeni paartuuka pavisam. Pagaaja pus gads un, tikai tagad, mees atkal esam saakusas komuniceet, sad tad arii tiekamies. Es, protams, ceru, ka satuvinaasimies vairaak, liidziigi kaa visus iepriekseejos gadus, tacu, liekas, ka taa nenotiks viss.. Paaraak viss jau mainiijies ir.. Zeel, protams, ka biju taadaa situaacijaa, kad biju gandriiz spiesta izveeleeties starp draudziibu un miilestiibu. Bet, jaasaprot, ka dziivee notiek visaadi.. Savu izveeli nozeelojusi neesmu liidz sim briidim, ceru, ka arii nenaaksies to dariit. Jebkuraa gadiijumaa, ticu tam, ka tomeer dziivee paliks tiesi tie cilveeki, kuriem ir tajaa jaapaliek! :)
114
