Gribētu dzirdēt viedokļus par sieviešu emocionalitāti un tās izmaiņām. Jau izsenis ir zināms, ka sievietes ar savu emocionalitāti izceļas vairāk kā vīrieši un šoreiz ne par to... Agrāk bija tā, ka es prakstiski nekad neraudāju. Neteiksim, ka biju vienaldzīga, bet drīzāk savaldīga un spēju savu emociju izpausmes citiem nerādīt. Bet pēdējā laikā tas kļūst arvien grūtāk. Piemēram, tikko nopinkšķējos skatoties jauno Tv šovu "Suns meklē mājas" tikai tāpēc, ka tiek veikta izvēle, pēc kuras kādu no dzīvniekiem atsijā. Nu tik žēl palika nabaga kucīti, ko tā vienkāršī aizsūtīja atpakaļ uz patversmi, lai arī saprotu, ka šī ir lieliska reklāma, kas tieši palīdzēs vairākiem dzīvnieciņiem.
Jautājums ir par to, vai ir iespējams atgūt savu emocionālo savaldību, ja tāda agrāk bijusi? Un vispār, Jūsuprāt, šī emocionalitāte norāda uz problēmām galvā, kuras vajadzētu risināt vai tieši otrādi - ir pilnīgi normāla parādība. Varbūt līdz ar vecumu paplašinās tas redzējums un emociju bagātība?
Īsi sakot, Jūsu pieredze vai vienkārši pārdomas par šo tēmu?
445
