Īpašs mesidžs tolerantajai, nenosodošajai, nesaprotošajai un šķīsti morālajai Neonam -
Mierīgi varu atzīties, ka es kā reiz skatos tās šausmīgās filmas, spīdzināšanas, kropļošanas, sakapāšanas gabalos, asiņu straumes, uzšķērstas iekšas utt. Tādi veidojumi kā Zāģis, Hostelis, The Hills Have Eyes un tml. priekš manis ir končas. Kāpēc? Tīri sajūtu līmenī minu, ka šādi es pabaroju savu iekšējo sadistu. Esmu introverts cilvēks, kas agresiju tur sevī un tās ir ļoti daudz, tā saēd mani, un šis ir viens no veidiem, kā to izdzīvot, nevēršot to pret sevi un citiem. Ilgus gadus šādas filmas neskatījos, mana nostāja bija līdzīga kā Neonam - tagad pašai smīns par to. Vārdu sakot, viss plūst un mainās, ir lietas, kuras būs iespējams saprast, kad tās skars personīgi vai nu arī tad...nekad. Ir bezjēdzīgi moralizēt un sašutināties aiz "es jau neko" tolerances maskas.
Sauksiet mani par nenormālu, psihu, potenciāli bīstamu - lūdzu, mani tas neuztrauc.
Tai pat laikā skatos arī pilnīgi pretējas filmas, būtībā visdažādākās filmas - no salkanām romancēm līdz gangstergabaliem, smeldzīgus skaistus stāstus, smagas drāmas, trillerus, spoku filmas, jēlas komēdijas, gaumīgas komēdijas utt. un tā joprojām. Kino ir fantastiska lieta, būtībā ģeniāla psihoterapija.