Tikai pavisam nesen tiku ārā no četrus gadus ilgām "attiecībām" (drīzāk mokoša murga), kurās otrs cilvēks paspēja mani emocionāli izd*** no visām iespējamām pusēm. Beidzot atradu spēkus, drosmi un pašapziņas paliekas pacelt galvu un, neskatoties uz visām spēcīgām jūtām un salauzto sirdi, un pateikt šim cilvēkam nē un pagriezt muguru, izbeigt jebkādu kontaktēšanos. Bet runa šoreiz par ko citu..
Man ir pilnīga tukšuma sajūta jau kādu laiku. Man ir sajūta, ka šis cilvēks man ir atņēmis ne tikai iekšējo pašapziņu, līdzsvaru, harmoniju un spēku (ar ko es vēl esmu gatava tik galā), bet kas ir pats briesmīgākais - ir sajūta, ka viņš ir atņēmis man ticību un cerību, ka es kādreiz spēšu atrast cilvēku, kas mani iemīlēs un kuru iemīlēšu es, ka es būšu laimīga, ka es spēšu kādam uzticēties, atvērties (pēc dabas esmu izteikts intraverts, tagad esmu kļuvusi vēl noslēgtāka). Man ir sajūta, ka, lai emocionāli nesabruktu, man ir jābūt ļoti stiprai - taču šī sajūta jau ir pārvērtusies tiktāl, ka es jūtos kā ledus gabals. Un šī sajūta sāk mani mocīt un iekšēji graut.
Vai Jums kādai ir bijusi šāda sajūta kādreiz? Vai viņa pārgāja? Pilnībā? Kas Jums palīdzēja? Būšu pateicīga par kripatu no Jūsu pieredzes vai padomu, kas man šobrīd ļoti vajadzīgs.
15
