esmu lašijis daudz jo daudz reižu, ka mīlestība pieaugušā vecumā nav salīdzināma ar mīlestību pusaudžu vecumā. pusaudžu mīlestība it kā esot daudz spilgtāka, īpašāka un atmiņā paliekošāka.
tās kam ir pieredze šajās lietās var atbildēt - ir tā vai nav?
tas ir aŗi iemesls kādēļ negribu kādu sava vecuma.
man viņa būtu īpaša un es atcerētos visu uz nāves gultas. bet viņa mani aizmirstu pēc nēdēļas, jo tas viss jau simtiem reižu darīts.
A vot es savu pusaudžu mīlestību vairs pat neatceros. Tāpēc, ka tā vairāk bija ilūzija, nekas paliekošs. Kas ir īsta mīlestība, to saprotu tikai tagad.
Protams, tas ir individuāli, bet, pēc manas personīgās pieredzes, pusaudžu gados piedzīvotais nav mīlestība, bet gan iemīlēšanās. Un starp šīm divām lietām ir liela atšķirība!
Pirms desmit gadiem es pati gan kliegtu pilnā balsī, ka tā ir īsta mīlestība! Cik gan es biju jauna un neko nepieredzējusi (toreiz gan likās, ka neviens cits neko nesaprot!) :D
Nu pusaudžiem, manuprāt, tas viss ir īpašāk, jo, ja kāds cilvēks ir iekritis sirsniņā, ar viņu var čatot praktiski visu laiku, esot kopā ļoti daudz laika pavadot mīlinoties (arī publiskās vietās, ejot pa ielu), ļoti pārdzīvot, (līdz pat pašnāvībai), kad tas viss beidzas, pat ja attiecības bijušas īsas.
Nezinu, kā ir cilvēkiem vismaz virs 30, bet vismaz man nav uzkritis, ka tas viss būtu tā.
Taas ir divas dazhaadas miilestiibas peec manaam domaam.
Ja tu esi pusaudzis tu visas lietas uztver savaaaak. Kad esi pieaudzis tev ir citas veertiibas un uzskati par dziivi.
Nedomāju, ka pusaudžu gadu mīlestība ir īstāka, taču tā noteikti ir emocionāli spēcīgāka t.i. tik ātri neaizmirstas, tai nav iespējams tik ātri tik pāri, un katru pāri nodarījumu, kas saistīts ar šo lielo mīlu ir daudz daudz emocionāli sāpīgāks. Kā arī man pagaidām liekas, ka pusaudžu mīlestība ir skaistāka tajā sākuma - iemīlēšanās procesā, tie tauriņi vēderā, sarkšana un sirds sišanās :D
Kaut gan varbūt, kad satikušu savu īsto, jutīšos tāpat :)
Savā gadījumā to nesauktu par mīlestību, vienkārši pirmās attiecības, pirmais puisis, protams, ka tas ir spilgti palicis atmiņā un domāju, ka nekas to arī nemainīs. Man tajā laikā vairāk valdīja emocijas, ne prāts. Paaugos un tagad vairāk domāju ar prātu, pie katra strīda nav puņķi un asaras, nav uzreiz - viss, mēs šķiramies. Atceros, ka pusaudžu gados man likās romantiski visu nakti palikt nomodā, lai varētu pačatot ar draugu :D
164
