Garstāsts - Vilkiraines lietus hronikas

Viss sauss un tveicīgs...

Maira sēdēja uz soliņa ... kaut kur Maiami piekrastē. Uz ASV bija atbraukusi pirms nedēļām trim. Pašā karstākajā laikā- nesemajā augustā. Latvijai ar šo aizjūras lielvalsti ir bezvīzu režīms, kas katram iebraucējam no Dzintara krasta dod iespēju atrasties 3 mēnešus. Mairai šis ir saspringts laiks- daudz sanāksmju kā konsultantei, tikšanās un lietišķi randiņi.

Reti kāda novakare ir brīva no darba pienākumiem. Kad var tā vienkārši pasēdēt uz soliņa kādas jūras krastā.



Jūra šī ir daudz siltāka kā vēju piestrāvotā Baltijas pludmale. Te silts ūdens ir cauru gadu.

Jā ūdens... ūdens. Latvijā bija daudz jautrības slapjā veidā. Zem lietus brāzmām un jūrā.

“Vai šeit to varētu izdarīt?” - Maira domāja Sviedriem līstot pēc putekļainas dienas. Kad tā vien gribas peldēties un peldēties.

“Bet man negribas – tā vienkārši, no tā nepavelkos...!” - sieviete jūras krastā sēdēja un aizvien domāja. “Amerika ir toleranta zeme, te neviens uzmanību nepievērsīs... Nepievērsīs?.

Par spīti sanāksmēm un lietišķajiem randiņiem, Mairai vajadzēja vīžot uzņemt dzīvas bildes.

Šāds diletantisms raisa aizdomas, ka Maira ir totāli zaudējusi asumu. Bēdīgi.

Kas tas par murgu? :D

Te ir Mairas sapņi, un attēli arī - attiecīgie.

shizo is back!

Visi sapņi ir šīžas lielākas vai mazākas.

Kaut kas traks, bet…

… man ir sava veida pavilciens uz ūdens pusi. Tādi sapņi rožaini vienmēr ir. Iepretī tādai pelēkai ikdienai. Prom tādu. Un bez domāšanas – sapņos (ne vienmēr) – es daru ļoti patīkamas lietas. Un aspņi vienmēr ir attiecīgi.

Melnajās nakts stundās domaju – tādas ūdeņainas “modes skates”. Iegremdējoties jūras viļņos. Viena šāda reize ir tagad.





Vairāk vietnē: http://vilkirainaslietus.wordpress.com/