Labs vakars.
Ir pienācis brīdis, kad slinkums pārvarēts, portālā, ko lasu jau gadiem, esmu piereģistrējusies, lai izklāstītu savu lielo bēdu, ne bēdu (pati nezinu). Apzinos, ka debija gaužām kompromitējoša, varbūt neglaimojoša..
Mani pusaudzes gadi "trāpījās" laikā, kad tehnoloģiju laikmets uzsāka savus straujākos apgriezienus, dators mājās katram sevi cienošam miet, pardon, pilsonim. Tad nu nenobriedušajam prātam pieejama atzīstami plaša informācijas gūzma.. pieaugušajiem domātās filmas ieskaitot. Nebija jārāpjas uz skapjaugšas, lai noķeksētu vecāku rūpīgi paslēpto videolentu.
Protams, arī es pa reizei apmierināju savu ziņkāri. Jā, tikai ziņkāri, jo dzimumtieksme un uzbudinājums tolaik vēl bija gana mīklaini jēdzieni, tieši sajūtu līmenī (teorētiski viss apgūts, par piemērotas literatūras un uzziņu materiālu trūkumu sūdzēties būtu grēks). Paskatījos, paskatījos un aizmirsu.
Ap pilngadības laiku, gana pieklājīgā vecumā sākās pirmās nopietnās draudzības, mīlestība, protams, ar laiku arī vārti uz seksuālo dzīvi tika atvērti, sākumā piesardzīgi, pēc tam jau krietni drošāk. Pirmās attiecības ilga vairākus gadus, mīlēju dikti, sekss patika, bet kulminācijas nebija. Porno tajā laikā neskatījos, arī ar draugu kopā ne, tas mūsu priekšspēlēs neietilpa. Vēlāk, kad izšķīrāmies, pa laikam atkal paskatījos filmiņas, jau ar krietni konkrētākām fizisku izjūtu aprisēm, tās vērojot. Darboties ap sevi gan šķita tā kā garlaicīgi, tā kā neinteresanti, pliekani. Līdz kādudien "uzķēru" "savu" filmu žanru un beidzu. Atvainojos, ka tik tieši, bet tēma pārlieku viennozīmīga, lai caur puķēm lavierētu. Pēc tam pa laikam mēdzu izklaidēties, šādi darbojoties.
Kopš tā laika bijuši vairāki partneri, arī vēl vienas ilglaicīgas attiecības, kurās esmu joprojām, tiesa, šobrīd draugs uz pus gadu devies darba gaitās ārzemēs un nezinu, vai Ziemassvētkus sagaidīsim kopā.
Lieta tāda, ka kulmināciju spēju sasniegt tikai ar filmiņām, ar vīrieti ne. Turklāt - solo variantā tas ir dažu minūšu jautājums, bet pat stundu gara mīlēšanās nespēj man to sniegt. Izmēģināts ir, ui, daudz. Piebildīšu, ka "manu" filmu specifika nav kādas ar likumu aizliegtas nodarbes vai drūmākais sado - mazo. Nav gan arī gluži vanilla.
Un vēl - porno nav atkarība, nav tā, ka paslepus masturbēju ar laptopu vannas istabā vai birojā noslēpju rociņas zem galda... Dažkārt pat pusgadu "atturos", un tas nav nekāds piespiedu pasākums.
Nav tā, ka ar vīrieti man nebūtu labi. Ir, pat ļoti. Pat šķiet, ka pa retam ir sasniegts tāds mikroorgasmiņš (man nav to detektora, tāpēc nevaru precīzi noteikt - bija vai nebija), bet to nevar salīdzināt ar eksploziju, kādu varu piedzīvot ar video palīdzību.
Ieteikums: skatieties kopā neies krastā. Esam mēģinājuši, bet nesanāk. Turklāt, atzīšos, savu visvisiemīļotāko žanru nevienam neesmu rādījusi, jo kautrējos tikt uzskatīta par jokainu. Atkārtoju, tā nav nekāda asins izliešana vai rotaļas ar kakām, bet... Atzīstu arī, ka pati dzīvē to negribētu pamēģināt, bet ļoti uzbudina, kā izskatās.
Neesmu hormonu mocīta tīne, tuvojas trīsdesmit.
Par šķiršanos - raudulīgas scēnas nerīkošu, vien gribas viņu, mīļumiņu, laist prom no tādas nebeidzējas.
Tēma gana sensitīva, zinu, ka īstā taciņa vestu pie seksologa, bet pieņemsim, ka šī ir uzgaidāmā telpa.
137
