Par situāciju: Man ir gandrīz 3 gadus veca meitiņa, lielāko laiku no grūtniecības līdz pat meitas viena gada jubilejai, audzināju meitu viena. Bez tēva blakus, tad iepazinos ar vīrieti, kurš vēlaizvien ir mūsu dzīvē, kuru meita sauc par tēti, bet viņš strādā ārzemēs tāpēc regulāri arī neesam līdzās, braukājam šurpu turpu. Kad ilgāku laiku neesam redzējušies, aptrūkstās jau sakāmais, nogurstu no sarunāšanās skype. Cenšos runāt pārsvarā kad meita guļ, jo nepatīk, ka tad kad viņa nomodā ir, nevaru viņai pievērst pietiekami daudz uzmanības, jo ja paralēli esmu ar meitu sarunas laikā, spēlējos un tā, tad no vīrieša puses ir neapmierinātība. Uzskata, ka tad lai iet viena spēlēties, ka var pagaidīt. Bet man tā nepatīk, jo manuprāt, tagad sēdēšanai pie datora un runāšana nevar ietekmēt to, kā es pievēršu viņai uzmanību vai lieku gulēt. Kādreiz, kad meita neomā vai apslimusi, ņemu sev līdzās gultā. Par to arī ir bijuši strīdi, jo tad dzirdu pārmetumus, ka man jau tikai viņa interesē, ka man visa pasaule griežās tikai ap viņu, ka viņai taču sava istaba. Arī pa dienu ir situācijas kad par to dzirdu pārmetumus, ka man neviens cits neinteresē kā tikai viņa. Tad nu man ir jāsāk domāt, vai tad tiešām man ir jājūtas vainīgai, ka es mīlu savu meitu un vēlos sev līdzās. Ka vēlos ar viņu rotaļāties cik vien atļauj brīvais laiks, ka vēlos viņu mīļot, glāstīt, teikt labus vārdus lai jūt ka mīlu, lai jūt ka mamma ir līdzās. Ka vēlos, lai viņai būtu laimīga bērnība ar mammīti, kura mīl, kura lolo, kura sargā, kurai var uzticēties. Vai tas ir tik briesmīgi, ka meita nāk pie manis pažēloties, kad kāds izdarījis pāri. Ik dienas meitai veltu vārdu ka mīlu viņu, ik dienas, noskūpstu viņu atmostoties un dodoties gulēt, ik dienas cenšos rotaļāties kopā, īpaši pēc bērnu dārza vakaru pavadot kopā ar rotaļām ar apskāvieniem. Dodamies gulēt ar šūpuļdziesmām. Kad palūdz, paguļu blakus. Kad bērns pastaigas laikā prasās opā, paņemu, protams, ne vienmēr, bet dažkārt, ar norunu, ka tikai nedaudz, līdz mamma piekusīs. Tā taču nav pārmērīga mīlestība? Brīžiem vīrieša dēļ sajūtos tā, ka savu meitu mīlu par daudz, jo man itkā visa pasaule griežoties ap viņu. Nē, man griežas arī ap citiem, bet manu prāt mans miesīgs bērns ir pirmajā vietā. Vai man par to ir jājūtas vainīgai viņa priekšā, ka tik stipri mīlu savu bērnu? Vai arī vienkārši jāsaprot , ka tā ir muļķīga greizsirdība pret manu bērnu?
490
