Sveikas, nedaudz ierāvu vinčiku, kā rezultātā sāku domāt un gremdēties atmiņās ..
un jā, es piereģistrējos, lai paliktu anonīma,jo šajā forumā diezgan bieži uzturos :)
Mana sirdssāpe ir tāda, ka satikos ar puisi, dzīvojām kopa, viss bija patiešām skaisti, līdz viņš mani pameta, kam arī nevarēju tikt pāri. No manas puses nebija lielas jūtas arī,bet tomēr, kkas saistīja, kkas neaprakstāms.. bet tā lielā sāpe- kā kāds var mani pamest? Tad nu tā viegli nemaz nesanāca izšķirties,jo apmēram gadu, protams, ar starplaikiem utt, saglabājām seksuālas attiecības. Ne viens, ne otrs to nebijām plānojis, no sērijas- ta vnk sanāca.. bet nu bija tas- varbūt viņš no sirds mani iemīlēs utt.. tad pieliku tam visam punktu, viņš pēc tam sagāja ar citu meiteni. es tikos ar citiem puišiem, bet vispār nebija nekādas sajūtas, nespēju iemīlēties, uzticēties, kur nu vēl gultā likties.. tad pagāja vēl gads, kad nebiju viņu satikusi, tad kādā ballītē satikāmies.. atkal vārds pa vārdam- bladāc, kkādas jūtas uzzibeņoja un viņš nakti pavadīja pie manis (mums nekas nebija,bet svarīgs ir princips), kgan viņam bija meitene, tad no manas puses atkal- trekns punkts.. jo nu- kāa taa var?? atkal, paiet pusgads.. es tiekos ar citiem, pa šo laiku jau esmu iemācījusies arī iemīlēties utt.. un šis atkal no zila gaisa uzrodas, un atkal man kkāda vājība klāt, no riita pamostamies kopā.. Kā tā var būt? ar prātu,esmu visu pārcilājusi,bet ,ja satieku (nedaudz ierauju), tad viss, viņš var darīt ko grib ar mani. Un nē, man nav zems pašvērtējums, neesmu neglītta, neiekārojama.. vnk nesaprotu, kkāda vājība pret viņu. Un pēc pēdējās reizes, kad parunājām, domajām, abiem neinteresē nopietnas attiecibas utt,, varbūt saglabājam seksuālas, ja tas ir vienīgais ,kas mūs saista.. Un tagad es tā arī nesaprotu, ko, lai dara un, kur vispār ir loģika tajā visaa...
11
