Gribēju padalīties ar savu dīvainību, dzirdēt jūsu komentārus un gala beigās saprast, vai tas ir mans kukū un stulbums, jeb arī ir iemesls dusmoties...
Pēc dabas mani ir grūti izvest no pacietības tā, ka to izrādu, bet ir lietas, kad vnk dusmas ir kā vulkāns.
Man nepatīk tas, ka mana drauga draugi par mani interesējas, un viņš viņiem arī stāsta, to, ko par mani prasa (kur mācos, kur strādāju, kur atrodos, kad būšu utt). Man tas viss kapitāli besī un riebjās. Piemēram biju nelielā ceļojumā, atbraucu, viņa draugi man prasa, kas tad tur un tur bij jauns... vai uzsāku jaunu darbu, par to stāstu tikai savam puisim, nē, kā satieku viņa draugus, tā prasa, kas tad tajā darbā jauns, kā veicas utt.
Es tad arī izbrīnīta prasu - kā tu zini, ka tur biju/ ka tur sāku strādāt (utml)
Viņi saka - viņš pateica.
Es vienmēr tad ar ironiju arī pasmaidu un saku, aaaa nu ja viņš pateica, tad viņam arī prasi, ko es tur darīju un kā man gāja.
Man reāli RIEBJAS šītāda aizmugures aprunāšana, RIEBJAS. Ja viņiem interesē, lai zvana man, satiek mani un prasa, bļāviens! Nē, klačojās ar manu draugu, no tā arī rodas visādas muļkības, kā es varu zināt, ko viņš stāsta, visādi nepareizi viedokļi pieneemumi var rasties, man riebjās konkrēti.
Tas ir mans stulbums vai ir iemesls būt dusmīgai??