Pirmās attiecības, nereāli mīļš puisis, esam kopā 5 mēnešus, bet...... mani ļooti kaitina kāda viņa rakstura iezīme, ja to tā var saukt... Sākumā tas nekrita tā acīs, vai arī vienkārši nepievērsu tam uzmanību. Viņam ir forša ģimene, stingri vecāki, bet ļoti sirsnīgi, mani uzņem ļoti mīļi un viss ir forši. Tas, kas mani kaitina ir viņa bērnišķīgums, viņa nepatstāvība, mēģināšana iekļauties kaut kādos rāmjos kā viņu redz vecāki, cenšanās būt max kārtīgam, godīgam viņu acīs, tā viņa nelielā aprobežotība, kad domā, ka redz vecāki zin visu labāk, tā izpatikšana viņiem, regulārā sazvanīšanās, atskaitīšanās. Ok, puisim ir tikai 20, bet, manuprāt, tak tajā vecumā vajadzētu būt patstāvīgākam, ar savu mugurkaulu, nevis šausmināties, ka vecāki redz ir uzzinājuši kaut ko, kas viņu no šiem pareizības rāmjiem nedaudz ''izsit''. Tā puisim nekāda vaina, bet tā pareizība, bērnišķīgums un paretam kāda tizlība tā kaitina, ka viss labais uz sekundi aizmirstas. No otras puses saprotams- vecāki tomēr finansiāli atbalsta, apmaksā dzīvošanu tagad citā pilsētā, bet vai tiešām 20 gados cilvēks nav gana pieaudzis, nevar domāt ar savu galvu, parādīt mugurkaulu, citādi dažreiz tiešām liekas, kas man pa memmīti pagadijies. Ok, es tagad izlādējos mazliet, ikdienā par to tik traki nedomāju, bet tāpat sanāk. Protams, puisis man patīk pārāk ļoti, lai dēļ kā tāda šķirtos, bet kā lai viņam maigāk šo lietu pastāsta, lai tas viņu neaizskartu?
11
