Pastāstīšu kā manī tas izpaužās...
Ir ļoti grūti saņemties iet ārā. Viskomfortablāk jūtos mājās esot viena. Ārā eju pēc iespējas retāk, tikai obligāti ja vajag. Ja trūkst svaiga gaisa, vai nu uz balkona eju bieži sēdēt, vai dažkārt pat eju ārā, kad ir tumšs. Ja eju dienas laikā pa ielu, jūtu kā cilvēki ar nepatīkamiem skatieniem pavada mani. Ja esmu kompānijās jūtos ignorēta, neuzklausīta, nepilnvērtīga.
Līdz ar to, ja saņemu šādu attieksmi pret sevi, secinu, ka esmu neglīta. Gadās, ka raudu dēļ tā. Bet radinieki, jo vairāk viņiem stāstu kā jūtos, jo vairāk šausminās un saka, ka manā galvā esot putra... kā gan es tā varu domāt, neesot es neglīta. Man šķiet, ka viņi man melo, tāpēc vēl skumjāk jūtos, tādēļ, ka šķiet paši tuvākie melo. Kāpēc jāmelo?
196
