Stopēšana

Un daźi principi līdzīgi kà raksta Samaara.

Neesmu stopējusi un netaisos .
Pārāk liels risks. Labāk tad zvanīt kādam lai aizved , vai braukt ar autobusu.

Akjā, piemirsu pieminēt svarīgāko par stopēšanu man personīgi. Man tas nav līdzeklis nokļūšanai no punkta A uz punktu B. Ja braucu uz Jelgavu satikt draudzeni, es iekāpju mikriņā, vai jebkurā citā transportā. Ja es izvēlos stopēt, tad tas jau ir pats notikums, stopēšana priekš manis ir ceļošana, nevis pārvietošanās.

Esmu pārāk bailīga, lai stopētu.

Te, kur dzīvoju, neuzdrīkstos uzņemt stopētājus, jo tā vai tā valodas barjera.

Latvijā esot, vienmēr apstājos, ja redzu vēlā vakara stundā stāvam kādu tantuku. Nekad neuzņemu stopētājus, esot viena mašīnā, arī ne tad, ja mašīnā ir meita.

Esmu ļoti bailīga, grūti uzticēties cilvēkiem.

1x kad stopeju uz a1 šosejas no Liepājas, apstājās tas agris daniļēvičs, pusceļā viņš iebrauca kkadā mežā, piebildīšu, ka bija tumšs (loģiski, čura dreb, jo nesaprotu kas būs tālāk), beigās šis pasaka, ka vajag pačurāt aiziet, smagi un atviegloti nopūtos, kad tikām līdz Rīgai, jutos neizsakāmi labi. :)

Man patīk stopēt , ja kaut kur jādodas vienai , labprāt tā pārvietojos , vīrs ir kategoriski pret un vienmēr mani baidi , tapēc ja kaut kur vai no kaut kurienes tā dodos , tad viņam nekad neko nesaku .... :)

pislētniece, par Tavu stāstu pasmaidīju :D

Pusaudžu gados stopējām ar draudzeni ļoti daudz, bet mazus gabalus, mums bija izstrādāts plāns, un kritēriji pēc kuriem izvēlējāmies mašīnas :D Bērni un bērnu sēdeklītis vienmēr likās , ka ir drošības garants.

Atceros, gadījumu, kad vēlu stopējām uz mājām, apstājas tēvs ar mazu meitiņu, draudzene iekāpa priekšā, es blakus meitiņai, un pēkšņi nez no kurienes izleca viņu trakais siāmas šķirnes kaķis, kurš bija galīgi dulls, visu ceļu uzmācas man , dīvaini ņurdēja, un likās ka apčurās mani , bet viss beidzās labi :D

Esam arī mukušas pie sarkanās gaismas luksaforā... tā arī bija pēdējā reize kad stopējām...

Pilsētniece

Trakums:D Varēja pa ceļam kādā benzīntankā vai tml. piestāt, nevis šitā biedēt meiteni.

pilsētniece, par Tavu stāstu pasmaidīju

+ :D

Kādreiz ļoti daudz stopējām kopā ar draugu, bet viena gan es nekad neuzdrošinātos.
Ir bijuši 2 gadījumi, kad likās ne visai droši, bet drīzāk tādā veidā, ka varētu iekļūt kādā avārijā.

Bet.. viens draugs nostopēja vīrieti, un neilgu laiciņu pabraucot kopā, viņš esot prasījis, vai neesot nekādu iebildumu, ja viņš pie stūres padročīs :D

Un citam draugam bija gadījums, ka viņš nostopēja iereibušu vīrieti, kas vēlāk muka no policijas un lielā ātrumā esot braucis pa kaut kādu pļavu. :D

Var gadīties visādi :)

Stopētājus nevienu reizi neesmu paņēmusi savā auto. Pati arī nestopēju.

Pārāk bīstama šī pārvietošanās metode.

++

Esmu stopējusi ļoti daudz, tiešām daudz un no dažādām pilsētām, lauku miestiem utt., bet nav atgadījies nekad nekas slikts. Patīk domāt, ka labi cilvēki pievelk labus cilvēkus :D 98% esmu braukusi tikai ar vīriešiem, bet nesūdzos, ar tiem arī visinteresantākās sarunas, bieži vien pieved līdz pat mājas durvīm, lai gan tie ir +6km, kas nepavisam nav bijis pa ceļam :D Foršākie gadījumi laikam bijuši divi tādi - vienu reizi nostopēju rakstnieku, tulkotāju, pasniedzēju, ar kuru tiešām sirsnīgi parunājāmies un galu galā uzdāvināja man savu dzejoļu grāmatu, otra tāda reize bija, kad piestāja jauns alus puisis, kas tikko uzsācis savu biznesu - alus brūvēšanu -, un pacienāja ar saviem labumiem :D Neko sliktu pat nevaru atcerēties :)

Oj, nedomāju teikt alus puisis, skan smieklīgi :D

Man attieksme .. jādomā, ko dara .. visām iesaistītajām pusēm.
Pati esmu gana daudz stopējusi gan LV, gan ārzemēs, arī ņēmusi stopētājus.
Kad esmu auto viena, stopētājus neņemu tieši tādu apsvērumu dēļ, kādi aprakstīti tajā rakstā. Kur nu vēl vīriešus. Kad ņemu (-am) - ļoti vērtēju pēc vizuālā; *neuzticma* paskata ļaudis neņemu. Nerunāju par hipijiem un hipsteriem :D Bet nu tiešām *bomzīga* paskata, vai jau redzami reibušus ļaudis nevēlos savā auto.
Pati stopējot (pārsvarā jau ar kādu kopā) - ievēroju kaut minimālos guidelines. Nekāds izraicinošs apģērbs, maksimāli maz paunu un akurāts paskats (bez milzu saulesbrillēm u.t.t.) - lai šoferiem no manis nebūtu bail; tāpat stopēju tikai vietās, kur šoferis arī reāli var apstāties un nenosodīs CP.
Ņemot vērā visu augstāk minēto - izteikti negatīvas pieredzes nav bijis. Esmu tikai 1x nokļuvusi auto, par kuru jau sākumādomāju, ka labāk i nekāpt iekšā. Nēee, nekas TĀDS nenotika, vnk man nepatīk, ja sāk sist kanti, aicināt uz ballītēm un grib cienāt ar alkoholu. Bet tas jau subjektīvi; ja būtu toreiz ar kādu kopā stopējusi, drošvien saballētu ar šoferīti un viņa draugiem.
Man stopēšana ir ceļošanas veids, kas iekļauj arī couch - surfing'u un kempingus u.t.t. Patīk, gribētos tā ceļot biežāk. Satikti ļoti daudz super - forši ļaudis un uzzināts daudz jauna.

Vienu reizi mūžā stopēju jo tiešām vajadzēja, protams mašīnas nestājās, bet vismaz super sakarīgs kravas auto šoferis apturēja un bija tik foršs un pieveda mani pilnīgi tur kur man vajadzēja, cik nu tas bija iespējams :D

San - man šķiet, ka pat ne tik ļoti sen tepat LV (Rīgā) bija gadījums, kur bojā gāja 3 cilvēki. Šoferis un divas stopētājas; bija iesaistīta policija ar pakaļdzīšanos un ko vēl ne. Kāds atceras sīkāk ? Varbūt es ko smaaaagi jaucu ?
P.s.
Islandē viens fermeris paņēma divas franču stopētājas, aizveda uz savu māju pārnakšņot. Naktī nāca ar bisi un vienu nošāva, otra aizmuka .. Bet mani šie šausmu stāsti tāpat nav apturējuši, tāpat kā dien kuplo skaitu tūristu, kas ik gadu ar stopiem apbrauc visu Islandi apkārt. Bezjēdzīgas un traģiskas slepkavības notiek visur.

Arī trakajos gados ar draudzenēm diezgan bieži stopējām, bet vienmēr iegaumēju mašīnas numuru un sagatavoju jau gatavu sms (mašīnas krāsa, numurs, virziens). Tā lai tikai atliktu nospiest "sūtīt".
Nekad nekas slikts vai aizdomīgs ar mums neatgadījās.

Atceros, vienreiz ar mammu braucām un stāvēja meitene pie Tukuma apļa, tikko kā reiz lietus sācies un krēsla jau. Mammai saku, lai ņem ciet, jo, nu tomēr nav nekāds mežs no kura tūlīt izlēks bandīti ar nažiem. Tik dīvaina viņa bija.. ne ta viņa zināja kur īsti brauc, kur īsti jāapstājas.. beigās mamma labāk zināja, kur viņai aptuveni vajag. Izlaidām pie kaut kāda grants ceļa un šī aizgāja tālāk. Nezinu kā nav bail, īpaši vienai. :-/

Kad opis vēl bija dzīvs, braucām mājup, bija ziema. Opis labs cilvēks, ierauga uz ceļa mammuks ar mazo pie rokas stopē, bērnam varbūt 3gadiņi. Opis apstājas, šie iekāpj, sanāca, ka braucam vismaz 30km vienā virzienā, mammuks aktīvi runājās, likās nu tik forša sieviņa, beigās, šīs izlaižam, kad paši tiekam savā galamērķī,- opis skatās, starp priekšā sēdošajiem diviem ir starpa,kur neliels plauktiņš,kur stāv ari visi piepīpētāji un kõ, opim stāvēja tur fočiks, ādas cimdiņi un vel kkas. Nezinu kā un pa kuru laiku, bet visu nofenderēja.
Tagad stopētājus neņemu, vienīgi, ja redzu kāds tuvs paziņa vai draugs stopē.

Viena nekad neņemu & neņemšu stopētājus. Kopā braucot, reti – kaitina sveši cilvēki aizmugurējā beņķī. Nesen paņēmām vienu pārīti, kas brauca no Laba daba. Jaunieši nepiesprādzējās (lai gan atgādinājām ), meitene koķetēja, puisis visu ceļu tarkšķēja par Angliju, Spāniju no sērijas kāds šeit midzenis, bet tur tik kruta, pa restorāniem, vintige veikaliņiem un nākamo festivālu sarakstā, utt. Nostiprināja manu pārliecību, ka nav ko ņemt šos haļavčikus, wana-be-hipsterus. Nevari atļauties auto - brauc ar sabiedrisko.
p.s. bija viens izņēmums – mazpilsētā paņēmām vienu opīti, kam vajadzēja nokļūt uz pansionātu. Tādus ok, man nav žēl.