Rudens tuvojas, lavās klāt zaglīgiem soļiem, bet pirms mūs sāk priecēt rudens skaistās ainavas - pagremdēsimies lieliskajās atmiņās par vasaru :) Kāds bija jūsu šis vasaras feinākais notikums, kuru atceroties sejā iezogas smaids :)
Pašai godīgi sakot vasara pagāja ne pārāk spilgtās krāsās, viss tika nomālēts ar muguras sāpēm un problēmām... Tad ilgi gaidītā operācija, bet savā ziņā - arī tas biedzot kaut cik atpestījis mani no sāpēm un mokām, tā ka var teikt - pozitīvs pasākums....
Un tagad gribās palasīt jūsu šīs vasaras jaukākos notikumus :)
p.s. un tomēr rudens nāk..... šie vārdi mani vienmēr uzrunā ļoti dziļi --->
Lapas ir koku dvēseles, un tagad tās gandrīz nobirušas, un bezvēja naktīs, juzdamās vientuļas, tās klusu sasaucas cita ar citu. Debesis vēl tādos pašas, zilas jo zilas, taču koku kailās galotnes atklāj kailo patiesību - tuvojas rudens.
Pavasarī ābeles trakoja ziedēšanas ekstāzē, bet tagad skumji izrādās, ka visa var būt par daudz - pat skaistuma.
Tagad, rudenī, āboli, spoži kā debesu spīdekļi, uzlūko visus garāmgājējus līdzošām acīm; arī es, garām ejot, nejauši uzmetu paviršu skatienu, it kā atvainodamās par kaut ko. Droši vien viņi jūtas vientuļi tur, ārā, jūtot ziemas elpu, bet vai es viņiem varu kaut kā palīdzēt? Protams, nekā.
Es sēžu aiz rūts, un viņi tur, laukā, liegas rītsvīdas apstaroti, ir tik skaisti, un varbūt viņu galvenais skaistums ir nolemtībā?
Laiku pa laikam dārzā kaut kas nobūkšķ, viņi krīt bez vajadzības - nevienam un nekam, un šī vientuļā krišana man liekas it kā asara.
Manā acu priekšā no zara atdalās un krīt kārtējais auglis. Vai viņam ir vai nav kāda vēlēšanās?
Un es ceļos, un es eju un paņemu ābolu tas ir tik rasains un vēss.
Dārzā klusi un padevīgi mirst rasa, iesūkdamās zemē, un nevienam nav tās žēl. Kāpēc man gribētos būt ābolam, nevis rasai, un, zemē krītot, vēlēties lai kāds uzzina par manu esamību.
900
