Sveikas, meitenes!
Esmu pie jums ieradusies ar visnotaļ neinteresantu tēmas pieteikumu, bet mani tas satrauc, tādēļ esmu gatava uzklausīt visa veida viedokļus.
Esmu 22 gadus jauna. Iemīlējusies un iemīlējusies pirmoreiz un tā -no sirds un pa īstam! Visu šo laiku gaidīju puisi, kuram būšu gatava ziedot sevi visu, jo ar attiecībām, kurām neredzēju nākotnes perspektīvas, muļļāties negribējās, tādēļ pārāk nopietnas attiecības līdz šim neizdevies izveidot, nebija pa ceļam.
Nu tā stundiņa ir situsi. Esmu iemīlējusies bezgala, gatava attiecībām, bet priekšā ir morāla barjera, jo baidos no intīmas tuvības savu kompleksu dēļ. Runāsim tiešu valodu - neesmu Dieva apdāvināta ar ''sieviete visā savā kuplumā''. Krūšu izmērs man ir, maigi sakot - nultais. A70 pat ir par mazu. Kam negadās, ne es tāda pirmā, ne pēdējā. Bet tā,lūk, ir sanācis, ka krūšu gali ir uz iekšu. Kompleksoju jau gadiem, esmu sevi nozombējusi, kā arī mēdiji un vīriešu uzvedība par to vien runā, cik tomēr krūtis ir vīriešiem svarīgs faktors, kas ar laiku iezombējas prātā kā likums un izēd visas pēdējās cerības, lai gan ar prātu saprotu, ka mīlēs nē jau krūšu dēļ... bet otra manas personības daļa tā vien baidās tā izbīļa, kad man atkailinoties, vīrietis pamanīs, ka ne tikai krūšu izmērs ir nekāds, bet par krūtsgalu nav. Tieši no reakcijas es baidos. Pat grūti aprakstīt.. Noteikti lielākai daļai liksies, ka muļķības gvelžu un ko gan tur satraukties, jāmīl sevi kāda esmu un arī citi mani mīlēs, bet kā to pasniegt vīrietim? Tomēr tādu faktu nebūs gaidījis ieraudzīt.. kā pārkāpt pāri savam tā jau sāpīgajam kompleksam un dalīties ar tajā ar savu vīrieti?