Vienmēr pieeju klāt. Man nav bail palīdzēt cilvēkiem nelaimē. Mani nebiedē bezpajumtnieki, dzērāji vai vienkārši guļošie. Es nekad neeju garām. Ievērojot atsevišķus drošības pasākumus un izvērtējot situāciju izzinu ko darīt tālāk - vai ir nepieciešami mediķi, vai vienkrši jāpalīz nokļūt mājās un jādzirda ar ūdeni.
Nesen, starpcitu, gāju cauri tunelim no Origo puses uz Centrāl tirgus pusi, jo vajadzēja nokļū autoostā. Uz trepēm sēdēja kungs ar pārsistu galvu. Kārtīgs, tīrīgs, bet ļoti vecs - ar spieķi. Ap viņu stāvēja divi cilvēki un uz augšu kaut ko sabļaustījās. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījāš tie bija angļi. Neviens no vietējiem pat apstājies neesot. Tad, nu kļuvu uz brīdi par vidutāju starp cietušo un ārzemniekiem, kuri bija jau nodrošinājuši visu nepieciešamo pirmajai palīdzībai. Man atlika vien noskaidrot kāda ir kopējā situācija un sadabūt papildus ūdeni.
Sabiedrības attieksme ir nožēlojama. Un visi attaisnojas ar kaut ko mistisku - uzbruks, to šo - vēl kaut ko. Bet es atvainojos - nevajag jau uzreiz guļošam cilvēkam mesties virsū ar visām četrām sunīšu pozā.
Negatīvas pieredzes ar šādiem cilvēkiem man nav. Ir tikai dusmas uz apkārtējiem par vienaldzību. Tas arī viss - piedošanu, ka tik gari. Dusmīgs. :D