Kaa jums liekas- vai cilveeks spej but ''nomiris'' no savaam negatiivajaam emocijaam?
piemeram, ja dziivee viss notiek tikai uz slikto pusi un cilveks to loti paardzivo un ikdienu raud...
''Ur still alive, but insde im already dead''
Nav ne jausmas kaa paskaidrot, varbuut kads sapratiis. Vai kaada ir jutusies liidziigi? Kaa ar to tikt galaa?
Ir ļoti bēdīgi lasīt, ka jaunas sievietes ir tik sagrautas! Manuprāt, cilvēks ir radīts tā, lai tam iekšēji būtu resursi, gan krist depresijā, gan no tās izrāpties! Jautājums ir tikai tajā, vai ar šo stāvokli cilvēks ir apmierināts?
Ir ļoti bēdīgi lasīt, ka jaunas sievietes ir tik sagrautas! Manuprāt, cilvēks ir radīts tā, lai tam iekšēji būtu resursi, gan krist depresijā, gan no tās izrāpties! Jautājums ir tikai tajā, vai ar šo stāvokli cilvēks ir apmierināts?
+++
Vispār, mans mērķis nebija pārmest, es tikai vēlējos pateikt, ka varbūt ja jau tā jūties slikti un ir negatīvas lietas sakrājušās, nevajag vēl papildus meklēt negatīvus izskaidrojumus savam stāvoklim, jo tādējādi mēs nevis ejam tālāk un cenšamies izlauzties no tā, kur negribam būt, bet pretēji-apstiprinam negatīvo un pasniedzam to kā daļu no sevis! Veiksmi darbā ar sevi, nepadodieties! ;)
Ja autore sēž cosmo, tad tā nav ne apātija, ne depresija, drīzāk to sauktu par gruzīšanos vai nospiestu garastāvokli, sliktākajā gadījumā.
Man ir bijusi pieredze ar cilvēku, kuram bija šī depresija, gulēja gultā un ar grūtībām cēlās, lai paēstu, viss bija pilnīgi vienalga. Trīs mēnešus ārstējas psihiatriskajā nodaļā, veiksmīgi reanimēts atpakaļ dzīvē.
Tāpēc autore, nepiedēvē sev tādas smagas diagnozes, domām arī ir liels spēks.
Ceru, ka mani neviens nenosodīs, bet es arī savas izjūtas varētu nosaukt par emocionālo nāvi. Tikai es to saucu par Fēniksu, jo lēnām atdzimstu un ceļos no pelniem. Tāpēc nenosodu jaunu terminu lietojumus, jo katrs mēs to varam definēt savādāk, bet izjūtas ir tās pašas.
Mana emocionālā nāve ilgst jau vairāk kā pusgadu (zaudēju dēliņu drīz pēc dzemdībām). Vēl joprojām dažreiz naktīs murgoju un raudu. Laiks iet uz priekšu un lēnām sāku atdzīvoties, bet ik rītu es uzlieku masku un apkārtējiem smaidu kaut gan dažbrīd gribas kliegt un raudāt.
Ar to ir grūti tikt galā un vienam pašam tas varbūt pat nav iespējams, tāpēc priecājos, ka man ir atbalsts no vīra un draugiem.
Novēlējums no manas puses - nenorobežojies, bet izkrati sirdi cilvēkam kam uzticies un kas tevi saprot, nenolaid rokas un mēģini vēlreiz. Kādu dienu arī mums uzspīdēs laime un rētas sadzīs.
Karma, arii es esmu gulejusi gultaa vairaakas dienas ar domu, ka neko negribas, neko, pat eest! piecelos tikai lai aizietu uz wc...Savos 23 gados, manupraat, esmu diezgan daudz negatiivo piedziivojusi un, diemzel, nav neviena ar ko atklaati izrunaaties, tiesi tapec rakstu seit...un noteikti versiisos pie kaada psihologa...
Tad vismaz nesēdi mājās, aizej uz kino vai teātri un vismaz 2 h nedomāsi par problēmām (piesakies kaut vai uz Cosmo kinoseansu un jautrība garantēta uz kādu laiku). Es tā sākumā darīju, zinu ka negribās līst laukā, bet vajag piespiesties. Ikdienā nelietoju dekoratīvo kosmētiku, bet kopš ziemas tā bija maska. Es uzkrāsojos priekš sevis, jo ja raudāšu, tad to visi uzreiz pamanīs, tā es sāku mazāk raudāt un sevi nodarbināt. Jo žēlojot sevi labāk nepaliks! Ir kaut kas jādara, lai viss ietu uz labo pusi!
114
