Varbūt esmu ļauna vai nepieklājīga, bet kaut vai man ir mācīts, ka veci cilvēki ir jālaiž, ļoti reti to daru. Kāpēc? Jau minēto iemeslu dēļ - pašai ir grūti ar smagām somām nostāvēt, vasarā nepanesu karstumu, nāk ģībonis un, ja man jāstāv kājās transportā, kurā nav gaisa, ir dažas reizes meties melns gar acīm un tajā brīdī es labāk pasēžu nekā krītu gar zemi. Man riebjās stumdīšanās, grūstīšanās. Vispār nesaprotu pensionārus, kuri brauc sastrēgumstundās - agri no rīta, kad visi brauc uz darbu/skolu un vakaros, kad visi brauc mājās. Nu kāpēc viņi nevar braukt pa dienu, kad transports ir tukšs? Ja es redzu, ka cilvēkam tiešām ir grūti, man nav problēmu palaist apsēsties, bet esmu ievērojusi, ka vecajām sievietēm ir ļoti raksturīgi kļūt par sprinterēm, kad parādās brīvas vietas, bet pēc tam jau tēlo gandrīz invalīdes...
Grūtnieces gan laižu vienmēr, jo domāju, ka tas fiziski ir daudz grūtāk un, ja es būtu stāvoklī, zinot, kā cilvēki grūstās, dažreiz ar kaut ko iebaksta, nebūtu omulīgi ar punci tādā barā stāvēt.