Esmu no tiem ļaunajiem, egoistiskajiem cilvēkiem, kurš citus nelaiž apsēsties, jo ir grūti nostāvēt kājās transportā, līdz ar to arī mani var ierindot nespējīgo, nekam nederīgo cilvēku vidū, ja kāds no šejienes troļļiem tā vēlas.
Mierīgi kājās varu nostāvēt stundu, divas vai trīs svaigā gaisā, taču ja atrodos sabiedriskajā transportā, tad tas ir sekunžu jautājums, lai pēkšņi paliktu slikti. Palēnām sāk palikt karsti, tad svilst vaigi, tālāk jau seko tas, ka visa apkārtne pēkšņi paliek aizvien tumšāka. Ja netieku apsēsties vai svaigā gaisā, tad viss satumst tik ļoti, ka acu priekšā ir viena melna tumsa, sajūta, ka pēkšņi esi palicis akls. Jā, patiešām tā ir lieta, kuras dēļ es negrasos savu vietu atdot citiem, tāpēc esmu n-tās reizes svešiem cilvēkiem, kuri uz mani nelaipni skatījušies, lamājušies vai bakstījuši, skaidrojusi, ka, lai arī cik šausmīgi savādi tas neliktos, arī jaunam cilvēkam patiešām spēj būt problēmas. Brīžiem jau pašai sāk riebties tā mūžīgā attaisnošanās un kaut kā skaidrošana pilnīgi svešiem cilvēkiem, jo (lai arī cik egoistiski un ļauni tas neizklausītos) esmu godīgi samaksājusi par braucienu, līdz ar to arī par savu komfortu un vietu, nevis par to, lai svešiem atskaitītos par to, kāpēc nelaižu kādu apsēsties, kas būtībā nav mans pienākums.