Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Versaļas līguma 1. pasaules kara beigās, un Lielās Depresijas ekonomisko sabrukumu, kura ietekmē plauka nacionālisms un militārisms, piemēram, Vācijā un Itālijā. Par kara iemesliem uzskatāma arī Lielbritānijas un Francijas t.s. Vācijas "nomierināšanas" politika, kas, piemēram, ļāva šai Ā. Hitlera vadītajai nacistiskajai valstij netraucēti attīstīt milzīgus bruņotos spēkus un anektēt Austriju (1938) un okupēt Čehoslovākiju (1939). Eiropā par kara cēloņiem jāuzskata Vācijas un Itālijas tiekšanās paplašināt teritorijas un iegūt jaunas kolonijas, tādējādi atgūstot impērijas statusu. (Itālijas diktators Benito Musolīni pat cerēja atjaunot ko līdzīgu senajai Romas impērijai.
Tāpat jāmin PSRS loma Otrā pasaules kara izraisīšanā (Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols, kurā Austrumeiropa sadalīta PSRS un Vācijas ietekmes sfērās; PSRS iebrukums Somijā un Baltijas valstu okupācija; "pasaules revolūcijas" ideja u.c.).
Arī ASV izolacionisma politika attiecībā uz notikumiem Eiropā tiek uzskatīta par vienu no kara cēloņiem. Savukārt par kara cēloņiem Āzijā uzskatāma Japānas agresīvā ārpolitika, Japānas un ASV saspriegtās attiecības.