Pašai man arī ir bijušas līdzīgas situācijas sen, sen atpakaļ.. Atceros, ka pirmais draugs man bija tāds "spridzeklis", arī viņš varēja sacelt traci publiski, tajā brīdī bija pilnīgi vienalga, ko kāds padomās. Un, arī man bijis periods, kad "devu pretī", nedomājot, ko runāju. Visādi ir gājis.
Taču, manuprāt, tomēr ar gadiem ir tomēr jāpieņemas prātā un jāsaprot, ko saki otram cilvēkam (īpaši, ja tas ir Tavs mīļotais cilvēks).
Jebkurā gadījumā, katram ir pacietības mērs, tikai, citam vairāk, citam mazāk. Manuprāt, ja ir situācijas, kad kāds no pāriem stipri aizskar otru, tas ir tikai laika jautājums, cik ilgi tas otrs izturēs šo sāpi. Citi aiziet pēc pirmās reizes, citi pēc desmitās..
Un, piemēram, pasakot to, ka otrs nav vajadzīgs.. Lai vai kā, tas zemapziņā paliek, nekur jau nepazūd un cilvēks to atceras arī tad, ja pēc brīža ir bijis izlīgums un viss ir atkal kārtībā.