Labrīt Zinību dienā! Iedvesmojoties no vakardienas tēmas, kur meitene slīgst depresijā par to, ka nezina, kādā virzienā lai dodas pēc vidusskolas, es vēlos pastāstīt arī savu pieredzi un noteikti vēl kādai būs bijis līdzīgi un varēs dalīties pieredzē. Tātad 2013. gada vasarā pēc 4 gadu mācībām ieguvu bakalaura grādu un profesiju, TAČU jūtu, ka šī profesija īsti pie sirds neiet. Interese par šo sfēru ir neliela- tāpēc liekas, ka es būtu darbinieks, no kura, kopumā skatoties, nav jēgas. Sfēra, kurā kopš absolvēšanas strādāju, ir man daudz tuvāk pie sirds nekā savējā, bet tur es būtu varējusi strādāt pat ar vidusskolas izglītību, jo savas intereses rezultātā viegli esmu šajā profesijā kļuvusi pietiekami kompetenta, lai sauktu sevi par noderīgu un zinošu. Kaut arī ir tā, kā ir, neuzskatu, ka 4 augstskolas gadi bija velti iztērēts laiks, tajā pašā laikā ir paziņas, kuri vienkārši ar neizpratni un smaidot man jautā, kāpēc es tur cītīgi mācījos, ja aizgāju strādāt citā profesijā. Labākais draugs vispār uzskata, ka man Latvijā nav ko darīt, kamēr neesmu pat atradusi savu turpmāko mācību virzienu, ka vajag izmainīt manu dzīvi (aiziet prom no vecāku dzīvokļa) un ka man būtu labāk Anglijā, jo tur īrējot es varēšot dzīvot ļoti labos materiālajos apstākļos. Bet atkal ir tas BET, ka Latvijā pilnu slodzi nestrādāju un nav agri jāceļas, bet tur katru dienu būs jāstrādā 8 stundas, turklāt pierašanas periodā būs jāstrādā veikalā vai tamlīdzīgā vietā, ko es, salīdzinot ar tagadējo darbu, vispār uzskatu par melno darbu. Ko jūs par šo situāciju domājat?
22
