Sveikas, meitenes. :) Gribu lūgt padomus kā, lai cīnās ar savu drūmumu. Jau kopš bērnības esmu bijusi klusa, patikusi vienatne. Jo bērnību pārsvarā pavadīju laukos, kur biju viena. Vecāki darbā, māsa bērnudārzā. Skolā mazākajās klasēs tiku pazemotu un apsmieta, jo bija meitene, kas sakūdīja visus pret mani. Un tā es uzaugu ar pieradumu, ka viss ir drūms. Tēvs dzērājs, līdz ar to mājās tikai problēmas. Kaušanās, strīdi. Arī es tiku sista. Nē, ne vienmēr esmu ar betona seju. Cilvēki, kuri iepazīst mani sākumā, uzskata mani par jautru cilvēku. Bet ikdienā man nekas neliekas smieklīgs. Kāds joks ko pasaka kāds - citi paliks bez zarnām smejoties, es vainu pasmiešos domās vai domāšu nu wtf...
Šī problēma ir bijusi vienmēr. Man ir citreiz pat tā, ka patīk kad ir slikti. Lai gan dziļi sirdī domāju ko es daru? Bet agrāk nebija tik ļoti jāsaskaras un jādomā kāpēc tā.
Dēļ šī visa manas attiecības ar draugu sāk lēnām izjukt, jo viņš vairs nevar paciest manu drūmo seju, to ka nesmejos, nejokoju. Darbā kolēģes nesaprot kā es varu būt tik nopietna. Esmu jauna meitene, bet uzvedos kā īgna tantiņa.
Bet es negribu būt tāda, bet gribot vai nē, sanāk :( Kā, lai mainās? Es gribu būt vienmēr pozitīva. Bet esmu kā enerģijas vampīrs, vēl jo vairāk nevēlos, lai attiecības izjūk.
30
