MELANHOLIĶI

Es nezinu, pašai diez gan grūti veidot labu savu pasauli apkārt

Man tas pats, gribētu būt dzīvespriecīgāka un neuztvert visu tik nopietni, bet pašai negribot, pārsvarā vairāk sanāk pievērst uzmanību lietām, kas nevis vairo prieku, bet ir nopietnas vai skumīgas. Manuprāt to ir diezgan grūti mainīt, bet ne neiespējami.

Izlasot tēmu, prātā bija tik daudz sakāmā, bet nevaru, kad rakstot komentāru redzu tās kustības.

bonbon

Eh, jā kādai laikam ar prātiņu kaut kas aizgājis

Ja atbildēsi uz šo komentāru, tad domāju, ka neko neredzēsi fonā, tā kā - droši izpaudies!

VAI MELANHOLIĶI PROT BAUDĪT UN PRIECĀTIES PAR DZĪVI ?

Var, bet ne tā, kā to uztver citi cilvēki. Tā nav Vecrīga katras brīvdienas, ļoti daudz draugu, un melanholiķi nebūs sabiedrības dvēseles, kas uzmundrinās katru kompāniju un izcelsies pūlī ar savu pozitīvo garstāvokli. Par sevi varu teikt, ka man prieku sagādā atrasties vienatnē, klusumā, vienai atpūsties jūrā, nepatīk cilvēku pūļi. Tas, ka melanholiķi nav kompānijas dvēseles nenozīmē, ka viņi neprot priecāties par dzīvi. Priecājas, tikai savādākā veidā.

Varbūt nevajag iespringt? Kāpēc vispār meklēt rāmjus, kuros sevi ielikt?

Reāli dzīvē ir pietiekami daudz piemēru ,ka cilvēki var izmanīties par 180 grādiem, tikai ja paši Tiešām grib!!!

Tomēr tajā pašā laikā traucē tas, ka tomēr uzmanība vairāk tiek pievērsta skumīgām lietām, ja kaut kas sabojā garastāvokli, tas būs uz ilgu, un var dienām par to filozofēt, kas visam liek izskatīties ļaunāk.

1. Tiešām, beidz sevi ielikt rāmjos kā Kerija saka; neesi tu tikai melanholiķis+VD slimnieks, bet gan Anete ar savām niansēm.
2. PIESPIED sevi domāt pozitīvi, to var uztrenēt kā muskuli.


Vispār izklausās, ka tā tev nav problēma, bet gan uztraucies, ka tā varētu kļūt par problēmu vēlāk. Ideālā kārtā jau vajadzētu šobrīd par to neiespringt - netaisi problēmu tur, kur viņas nav! :P

bonbon
Par to vienatni tiešām piekrītu, man ir līdzīgi, bet nezinu tas laikam viss sākās tik pastiprināti, kad saslimu. Kaut gan agrāk arī bija tā, kad viena jutos labi, bet bija arī tik pat daudz brīži, kad tik ļoti gribēju tikt no mājām, priecāties un tā, tad šķita, kad tevī ir tik daudz enerģijas, bet tik pat ļoti arī bija brīži, kad ko tik neatdosi, lai paliktu vienatnē.

Un par sliktām lietām, man tā nedaudz citādāk, es nezinu, bet es teiktu, ka man garastāvoklis nav ne labs, ne slikts, vienkārši eksistēju. Es teiktu pašlaik - nekas īpašs.

Bet smieklīgi ir tas, kad pēc horoskopa esmu ūdensvīrs, it kā neteiktu, kad ballīšu zvērs, bet nedaudz uz to pusi. Daudz kas arī ir saistīts ar VD, tāpēc tik liela nesaprašana.
Nezinu sevī nepatīk ļoti tas, kad vai nu garastāvoklis ir nekāds vai pārāk labs, kad nevis priecājos, bet citu acīm - troļļoju, tāda dīvaini priecīga palieku.

Kerija
Es pat ļoti gribu mainīt sevi. Gribu būt priecīgāka, nebūt nekāda, man ļoti bieži nav enerģijas, un tad ir tā ka neko pat nemainu lietas labā. Es teiktu, kad esmu cīņā ar sevi visu laiku, bet diemžēl tikai domās vairāk kā rīcībā. Ja saņemos tad uz īsu laiku, biju saņēmusies gada sākumā, visādi mēģināju uzlabot veselības stāvokli, ja ir veselība, manuprāt, ir arī dzīvesprieks, bet nu jā uz rudeni atkal pastiprinās simptomi un tad ir kā ir.

manī apvienojas holēriķis ar melanholiķi. iedomājieties kāda man tur elle iekšā
Holēriķim vajag izcelties visu priekšā, sākt pēkšņi kliegt. melanholiķis grib stūri pasēdēt, neko nedarīt.
sanāk visu laiku raustīties. nepārtraukti. sapņoju, ka kādreiz nomierināšos.

kāpēc vajadzēja šitā sap**** šo diskusiju???

Stormborn
Iespējams tev taisnība, vienkārši dažkārt pati aizdomājos, jo vienmēr kaut kādās kompānijās, vienmēr ir kaut kas, kas traucē, un es nespēju spert soli, varētu teikt, kad lielākās kompānijās esmu pārāk neitrāla, un tad man rodas tas jautājums, vai tas temperamenta tips nosaka tik daudz par cilvēku, jo cik zināms melanholiķiem nav vajadzīgi kaut kādi pūļi, tikai viens vai divi cilvēki, kam uzticēties, bet es nezinu, savās domās gribētu būt citādāka, dažkārt ir tā, kad gribētu tik ļoti dot cilvēkiem, bet nesanāk, tā pat nav draugu lokā, dažkārt pat radinieku.
Arī kautrīgums dot savu, bet dažkārt ir tā, kad šķiet, kad pati samierinos, to pat grūti izskaidrot, kaut kādā strupceļā, esmu ar sevi visu laiku.

Ms
īstenībā man ir tieši pilnīgi tas pats. Aiz melanholiķes pat seko holēriķe, kas manī iekšā ir tik pat daudz, cik melanholiķe, atšķirība bija ļoti neliela, pat gandrīz nekāda, skolā vajadzēja veikt testu, kur bija pēc tam jāzīmē, tādi kā kvadrātiņi, melanholiskais ar holērisko bija praktiski vienādi, tad sekoja flegmātiskais, un pavisam mazu daļu aizņēmu sangvīniskais.
Un tieši par to raustīšanos, pilnīgi vārdus no mutes izņēmi

Es arī esmu melanholiķe. Pie tam neglābjama. Taču man bagāžā vēl ir kaudze kompleksu, kas papildus liek norobežoties no cilvēkiem. Paanalizējot sevi no malas, lielākā problēma ir tā, ka es sev tik ļoti nepatīku. Un nemāku ar to tikt galā.
Ar mani ir grūti, brīnos, kā apkārtējie iztur. Ir brīži, kad man ļoti gribas tās Vecrīgas, čalot, draudzēties ar visu pasauli..bet tas ir tik pārejoši. Vienmēr galvā sēž tā doma un sajūta, ka neesmu no tā tipa cilvēkiem, ar kuriem citi uzsāks sarunu, kuru es būšu ieinteresējusi, kura būs pirmā izvēle. Un tad atkal es norobežojos no manām paziņām, draugiem. Un graužu sevi, no sērijas-mani nevienam nevajag. Kaut gan pati jau es esmu tā, kas iepriekš norobežojusies un izstūmusi sevi no sabiedrības.
Un man nelīdz sevis izstumšana no komforta zonas. Esmu aizbraukusi uz vietu, kur nevienu nezinu, centos atvērties, bet nu.. panākumu īsti nebija. Un atgriezos savā piesardzībā, klusumā un vienatnē.

Omg, tagad pārlasot savu tekstu, tik depresīvi. bet, nē, vēnas negriežu un man nav 12. Haha

Varu piekrist visiem Anetes un Ms komentāriem.

Kerija, tu ar sevis likšanu rāmjos domā sevis pieskaitīšanu kādam temperamenta tipam? Nav jau tā, ka cilvēks izlasa aprakstu un domā, es tagad būšu tāds. Tās vairāk vai mazāk ir tādas īpašības, kas cilvēkam ir un ko viņš nevar mainīt. Nu droši vien var, bet tas ir grūti, un diez vai kāds gribēs mainīties uz pretējo pusi. Ballīšu dvēsele neiemainīs lielu kompāniju pret grāmatu un otrādi.
Piemēram, tu liecies mērķtiecīga un 'uz zemes stāvoša' (ja tā nav, atvainojos, es pati nezinu no kā to izspriedu ), un vai tu varētu un vispār gribētu palikt tāda gaisīgāka, sapņaināka? Tas ka piemīt kādas noteiktas īpašības nav sevis likšana rāmjos.

Ir grūti mainīties, pat jo ļoti gribas. Piemēram, man brīžiem gribās nenormāli iztrakoties vai sadarīt kādas stulbības un būt atvērtākai, bet kaut kas iekšā bloķē un saka nē, tagad tu iesi mājās čučēt gultiņā. un es arī laimīga eju lasīt savu grāmatu un tajā pašā laikā domāju par to, ka gribas būt sabiedriskākai, bet nesanāk.

Liana
Izlasot, man pirmais bija tā - Draudzenīt, man vajag saņemties, bet šķiet, kad tev vajag vēl vairāk.
Domāju, ka tev tos kompleksus vajadzētu izdzēst, vienkārši delete, gan jau nav tik traki kā saki. Un daži kompleksi ir tikai sevis iedomāti.
Strādā ar sevi, tāpat kā man jāstrādā ar sevi! Veiksmi!

Liana, tas pats.

Es sev vienmēr esmu likusies vienīgā tāda dīvainīte, tik dīvaini lasīt citu cilvēku komentārus, kuri pasaka tavs domas vārds vārdā.

Offtopic, kas ir VD? Nevaru atrast informāciju.

bonbon
++ teiktajams, vairāk vai mazāk, cik nelaimīgi izklausītos, tā, tomēr ir, bet arī zinu, ka ir arī kompānijai nozīme, vienkārši tas ir ļoti sarežģīti, melanholiķus vispār izprast nevar, ne viņš, ne citi, tā ir kā bumba ar laika degli un pretēji. Pavisam pretēji.

bonbon
Veģetatīvā distonija, lielākais mans murgs, ar ko esmu saskārusies, diemžēl.

Protams, tā nav lielākā problēma uz pasaules vesela esmu, strādāt-strādāju, studēt-studēju, taču tie brīži, kad domas iezogas galvā- nu kāāpēc esmu tāda?, brīžiem dzīves kvalitātei tas traucē.. Bet visi nevar būt vienādi, iespējams, sevi mierinu. Ja visi būtu vadītāji, kompānijas dvēseles utt, pasaulē būtu bardaks. Ir arī labās lietas. Esmu dzirdējusi, ka es māku ieklausīties cilvēkos, nevis tikai dzirdēt blabla līmenī. Un manām draudzenēm, kurām patīk par sevi runāt, tas ir izdevīgi.