Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Panikas lēkmes

 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Sveikas, meitenes :)

Man ir problēma. Nu jau kā gadu mokos ar veģetatīvo distoniju, kas man izpaužas kā nemitīga trauksmes sajūta un panikas lēkmes, kad atrodos cilvēkos. Sirds sāk sisties nenormāli ātri un skaļi, rokas, kājas sāk trīcēt un šķiet, ka noģībšu. Esmu daļēji iemācījusies ar to sadzīvot, bet ir tik grūti!
Esmu ļoti sabiedrisks cilvēks, patīk atrasties cilvēkos, arī uz skatuves, bet visu laiku ir jāuztraucās, lai tikai atkal neuznāk lēkme. Tas ļoti ietekmē dzīves kvalitāti. Tik ļoti negribas, lai tā būtu visu mūžu. :(

Lūk tāds ir mans stāsts. Gan jau, ka neesmu vienīgā, kurai tā ir.
Varbūt šeit ir kāda, kurai ir līdzīga problēma? Kā ar to sadzīvot? Vai to ir iespējams izārstēt?
Ļoti gribētos dzirdēt, ka kāda pasaka, ka "viss būs labi un tas pāries" ... ja līdz kaklam tas viss.
22.08.2014 23:42 |
 
Reitings 238
Reģ: 30.08.2013
Es arī ļoti vēlētos uzzināt. :(
22.08.2014 23:45 |
 
Reitings 12
Reģ: 22.08.2014
Man sāk nedauz viss trīcēt, kad atrodos kompānijā ar cilvēkiem kurus slikti pazīstu vai nepazīstu vispār..
22.08.2014 23:45 |
 
Reitings 468
Reģ: 29.01.2009
Varbūt Renārs Kaupers varētu Tevi iedvesmot ar savu stāstu? Arī viņam ir VD....
Man gribēja piešūt šo slimību, bet par laimi, pietika pašai saprāts nepavilkties ārstu minējumiem. Ar pieredzi palīdzēt nevarēšu....
Turies!
22.08.2014 23:46 |
 
Reitings 1817
Reģ: 26.04.2014
Tev šīs lēkmes uznāk tad, kad arī neesi stresa situācijā? Piemēram, ejot no veikala uz mājām.
22.08.2014 23:46 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
vdist.join.lv
22.08.2014 23:47 |
 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Man savā kompānijā viss ir ok, bet, kad esmu svešākā kompānijā, tad visu laiku ir tas nemiers, ka tūlīt sāksies lēkme. ;(

susurs paldies : )
22.08.2014 23:49 |
 
Reitings 66
Reģ: 14.04.2014
bet visu laiku ir jāuztraucās, lai tikai atkal neuznāk lēkme.

te arī slēpjas atbilde uz tevis pašas uzdotajiem jautājumiem. :) Nevajag sevi noskaņot uz faktu, ka jāuzstājas un atkal būs slikti, tas viss ir tikai galvā, īpaši šaj slimībai.
man arī šito brīnumu noteica neirologs pāris gadus atpakaļ, galvenais neaizrauties ar zālēm, labāk tējas dzert, augu eļļas un nežēlot sevi visu laiku :) ar to noteikti var tikt galā ;)
22.08.2014 23:50 |
 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Artija Gluži pa ielu ejot nē, bet arī tā var gadīties. Tad drīzāk ir trauksmes sajūta. Visu laiku bail no lēkmes. Lēkmes man var būt gan lielveikalā, gan, piemēram, sēžot koncertā. Parasti sēžu tuvu izejai, lai ir drošības sajūta, ka ja saāksies lēkme tikšu ārā. Galvenais, ka es par lēkmēm vairs nespēju nedomāt.
Bet nu, mājās vienmēr ir labi, tāpēc vairs nekur negribas iet - tik netipiski man.
22.08.2014 23:54 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
Vai pāries.. Tas jau atkarīgs no katra cilvēka individuāli. Neviens jau te nezinās, cik daudz tu dari, lai pārietu, un cik smagi tev tas viss izpaužas. Vienam manam draugam pārgāja, bet viņš strādāja pie sevis, mainīja dzīves apstākļus, izgāja ārā no savas komforta zonas, arī dzēra zāles. Man dzerot zāles un izslēdzot noteiktus stresa avotus mazinājās. Taču turpat vdist forumā ir desmitiem cilvēku, kuriem nepāriet, kaut šie it kā ārstējas. Nu katrā ziņā sēžot un gaidot brīnumu, tu to nesagaidīsi.
23.08.2014 00:00 |
 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Fraeulein Man to vienmēr visi grib iestāstīt- gan arsti, gan ģimene. :D To ir tik viegli pateikt. Bet man problēma ir tajā, ka nevaru vairs par to nedomāt. Tas jau ir kaa dzīvesveids.
Es saprotu, ka viss ir galvā, cenšos sevi dažādi noskaņot. Sākumā visu laiku par to žēlojos, tagad pārsvarā to paturu pie sevis, bet gribas atrast sev domubiedrus, kādu, kurš tam visam ir gājis cauri

Nedomaajat, ka esmu baigā čīkstule, tā galīgi nav :D
23.08.2014 00:02 |
 
Reitings 2267
Reģ: 01.06.2014
http://www.draugiem.lv/ev/18624063/garigas-veselibas-diena-juties-labi-bezmaksas-specialistu-konsultacijas-visa-latvija
23.08.2014 00:06 |
 
Reitings 129
Reģ: 31.10.2012
koncha2Ļoti labi saprotu tevi. Arī pati tieši gadu mokos ar VD, tieši tāpat kā tu gribētu satikt domubiedru, kurš tam visam ir gājis cauri.
Uztraukums pirms publiskām runām ir bijis pilnīgi vienmēr, jo esmu kautrīga, bet saslimstot ar šo slimību, tas tikai pastiprinājās. Arī cīnos un visādi ceru, ka mana dzīve nebūt nebūs tāda visu mūžu, jo sadzīvot ar to nav iespējams, jo tad es teiktu, tā būtu tikai sevis mānīšana, tu vairs nedzīvotu, tikai eksistētu.
Nu ko, vienīgais, ko mums abām teiktu : Kaut arī uz mūsu ielas uzspīdētu saulīte. :)
Turies! :)
23.08.2014 00:15 |
 
Reitings 66
Reģ: 14.04.2014
Koncha2 arī man to vēl joprojām ģimene atgādina, un tad man liekas- jā, jā, jūs jau neko nesaprotat, bet tā reāli tas viss ir tikai pārslodzes rezultāts un apspiestas emocijas, kas laužas uz āru, tāpēc iespējami mācos sevi kontrolēt, arī tad, kad gribas raudāt, tad daru to no visas sirds, jo iepriekš gan prieku, gan bēdas turēju pie sevis, uzskatīju sevi par ļoti stipru, kļūdījos.
kad man ir jāuzstājas, lai justos droši, kabatā turu kāda tuva cilvēka foto vai arī ģērbjos tā, lai būtu pēc iespējas vairāk apģērbta (skan jocīgi, manuprāt) :D, bet man tas patiešām palīdz.
bet par cilvēkiem ar VD, zinu, ka visas šīs lēkmes ir ļoti traucējošas, bet reizēm, kad palasu kādu VD forumu, tur visi tikai sūdzas, cik viņiem slikti, un tad viņi atrod vēl kādu, kas dzīvo tāpat un tā viņi žēlo viens otru, pat īsti nepalīdzot. (tas nav domāts kādam personīgi.)
23.08.2014 00:17 |
 
Reitings 129
Reģ: 31.10.2012
koncha2
hmm, un iespējams tā nemaz nav VD, ja jau tev uztraukums ir pirms publiskām runām tikai, tas jau ir pavisam normāli, ja ikdienā nesaskaries ar nopietnākiem simptomiem, tad jau varbūt neesi šīs slimības pakļautais?! :)
23.08.2014 00:19 |
 
Reitings 1804
Reģ: 29.05.2014
Pieredzētais un atrodamā informācija rāda, ka izārstēt VD līdz galam nav iespējams. Šis stāvoklis, diagnoze, joprojām ir liela mistika speciālistiem un cilvēciņiem, kurus šī problēma piemeklējusi - jācenšas ar VD sadzīvot. Labākā palīdzība, protams, varētu būt dzīvesveida maiņa, stresa situāciju mazināšana, psihiatra konsultācijas un ja nepieciešams ārkārtas situācijās, medikamenti. Zinu meiteni, kas jau pāris gadus ar VD sadzīvo tīri draudzīgi. Svarīgs ir arī līdzcilvēku pilnīgs atbalsts un sapratne.
23.08.2014 00:24 |
 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Anete Nē, ne tikai pirms publiskām runām. Man tagad pat pietrūkst tā ''veselīgā uztraukuma'', kas parasti ir pirms uzstāšanās. :D Ir tāda sajūta: ja nu ar mani pēkšņi kkas noteik, ja nu es noģībstu visu priekšā, ja nu es nomirstu utt.
Arī braucot pie stūres tā mēdz gadīties.
23.08.2014 00:27 |
 
Reitings 786
Reģ: 02.03.2014
Centies aizmirst, kā tev ir VD. Iespējams, tu netīši sev atgādini, ka tev ir šī kaite, līdz ar to organisms, visu laiku ir trauksmes stāvoklī.
23.08.2014 00:28 |
 
Reitings 15
Reģ: 22.03.2014
http://www.domuspeks.lv/portals/bailu-izcelsme.html
Šis raksts un mājaslapa varētu palīdzēt. :)
23.08.2014 01:02 |
 
Reitings 160
Reģ: 17.07.2010
Salātlapa paldies : )
23.08.2014 23:36 |
 
Reitings 1127
Reģ: 16.03.2014
]Varbūt Renārs Kaupers varētu Tevi iedvesmot ar savu stāstu? Arī viņam ir VD....
Kaupers ir mans bernibas elks, un apbrinoju vinu, vins man licies tads loti pozitivs,jautrs, sirsnigs,nekad nebutu domajusi ka vins slimotu ar VD:/
23.08.2014 23:41 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!