Koncha2 arī man to vēl joprojām ģimene atgādina, un tad man liekas- jā, jā, jūs jau neko nesaprotat, bet tā reāli tas viss ir tikai pārslodzes rezultāts un apspiestas emocijas, kas laužas uz āru, tāpēc iespējami mācos sevi kontrolēt, arī tad, kad gribas raudāt, tad daru to no visas sirds, jo iepriekš gan prieku, gan bēdas turēju pie sevis, uzskatīju sevi par ļoti stipru, kļūdījos.
kad man ir jāuzstājas, lai justos droši, kabatā turu kāda tuva cilvēka foto vai arī ģērbjos tā, lai būtu pēc iespējas vairāk apģērbta (skan jocīgi, manuprāt) :D, bet man tas patiešām palīdz.
bet par cilvēkiem ar VD, zinu, ka visas šīs lēkmes ir ļoti traucējošas, bet reizēm, kad palasu kādu VD forumu, tur visi tikai sūdzas, cik viņiem slikti, un tad viņi atrod vēl kādu, kas dzīvo tāpat un tā viņi žēlo viens otru, pat īsti nepalīdzot. (tas nav domāts kādam personīgi.)