Pirmais - bērns vai suns?

Pirmkārt sunim vai liels vai mazs būtu labi būris, vēlams lielāks par suni kad tas izaug,tur var ielikt arī ēdienu, un suns tur varēs slēpties no bērna, palikt viens,kad visi pārējie ir prom, lai neizdemolē māju, un kur bērnam aizliegts atrasties , lai sunim ir sava personiskā telpa. Tā pat kā suns nelīdīs bērna gultiņā un ratos, tā bērnam tabu ir būris. Sunim kucēnu vecumā jāvelta daudz laika, jāved uz nodarbībām (obligāts pasākums,ja grib apvienot ģimenē bērna un suņa klātbūtni). Es zinu ļoti,ļoti daudz ģimenes,kurās suns ir krietni pirms bērna, bet tad sunim ir jābūt labi audzinātam, un kā jau te teica, visam jābūt 110% kārtībā ar hiearhiju (ko palīdzēs no paša sākuma sakārtot kinologs :) ), lai nav kā freyai. Tā nav suņa vaina, bet audzināšanas. Man liekas ka vēl ir forums par suņiem, nosaukums saistīts ar suņiem, ieraksti googlē suņu forums vai ko tādu, gan atradīs, domāju ka tur ir līdzīgas tēmas apspriestas. Kad mans suns bija mazs,mēdzu tur lasīt blogus un citas sadaļas, bet sen kā neesmu tur bijusi,nezinu vai vēl ir. :D

Intereses pēc, ir kāda šķirne padomā? :) Lielu/mazu , pūkainu/īsspalvainu gribat?

Mums beernini bija vispirms ,un tad veelaak ieradaas gimenee Zuzanna!:)
Dziivnieki ir loti greizsirdiigi.Vienmeer iesaku labi apdomaat,vai viss tas buus pa speekam -beernins un suns uttSuns ir gimenes loceklis par kuru jaagaadaa ,jaaruupeejaas tiesi taapat kaa par cilveeku!

Vispirms bērniņš,tad suns. Kāpēc? Tāpēc,lai suns nekļūtu greizsirdīgs,kad mana uzmanība tiktu dalīta un mazais būtu pirmajā vietā.

Es arī pieturos pie šī viedokļa. Lai arī man jau tagad gribētos suni, es labāk gaidīšu un uz vecumdienām, kad bērni jau būs palieli ņemšu suni. :)

es domáju ka labák suni njemt kad bérnam jau 2-3 gadi, tad viens otram pári nenodarís. ja panjemsi suni, un suns nepienjems bérnu, greizsirdíba utt? izmetísi suni? un tádá vecumá jau bérns saprot kas ir dzívniecinjsh, utt... zídainim no kucéna/sunja ne silts ne auksts, iekodís vél viens otram kjepá

+

Mums pirmais laikam būs suns, jo bērnus vel ilgi neplānojam, bet mājas liekas patukšas. Gribas, lai ir kāda dzīvība, iemesls, lai ietu laukā vairākas reizes dienā, lai būtu kāds ko apčubināt un mīļot. Nebiju aizdomājusies, ka dzīve būs grūta, kad ģimenē uzradīsies mazulis, bet tajā būs jau suns, jo nu kaut kā tas ir sanācis, ka gan radiem, gan pašas ģimenē mājdzīvnieki bija pirms bērniem. Esmu sastapusies ar greizsirdību no kaķa puses pret mani, kad piedzimu, jo vairāk netika tā ucināts un mīlēts. Bet es domāju, ka visam ir kaut kāds vidusceļš. Tāpat arī bēbis vai jau bērns var palikt greizsirdīgs, kad ģimenē ienāk kucēns, jo par to būs jārūpējas vairāk, jāmāca. Lai arī kā sadalītu savu uzmanību, viens vienmēr būs greizsirdīgs, vienalga kādā kārtībā tie ģimenē būtu ievesti.

Suņi man bija jau tad, kad bērni nebija ne tuvu padomā, tā ka tagad vien nāksies pierast, kā ir.
Kucēnu vienlaikus ar pavisam mazu bērnu neņemtu - par daudz mazuļu vienlaikus :)

Noteikti labāk visirms bērnu un tad suni. Tā vismaz nevajadzēs uztraukties par dzīvnieka greizsirdību, jo ienākot ģimenē, kurā jau ir bērns, suns to noteikti pieņems. Nevajadzēs vadāt uz suņu skolu, lai "labotu" suņa greizsirdību. Nebūs mājās suņa spalvu, kad zīdainis rāpos un dzīvosies pa grīdu. Nebūs negaidītu suņa rējienu, kad zīdainis tikko nolikts diendusu čučēt. Varēs jebkur braukt ceļojumos, neuztraucoties par suni. Nevajadzēs iet papildus pastaigās, kad pati nebūsi lāga gulējusi, jo bērns visu nakti noraudājies bija utt. Un nevar zināt vai bērnam nebūs alerģijas uz suņa spalvu... Suns var bērnu pagrūst nejauši un savainot. Katrā ziņā - vispirms izstaigā grūtniecību, piedzemdē un pāris gadus paauklē bērnu un tad, ja vēl būs tāda vēlēšanās, ņem suni. Pirmos bērna gadus tas suns bērnam būs vienaldzīgs un traucējošs, un iespējams tev pašai arī, jo rūpju var izrādīties gana arī bez suņa.

man bija reize gandrīz

Viss jau no saimnieka atkarīgs - gan kā suni, gan bērnu izaudzinās. Nav īsti starpība, kurš pirmais, ja neprot audzināt. Izlaists bērns vai suns ir abos gadijumos slikti. Tas pats ar pārlieku stingru audzināšanu.

Nevajadzēs vadāt uz suņu skolu

Suns ir obligāti apmācāms!!!! Ja cilvēks pats nespēj suni apmācīt, tad ir jāiet uz suņu skolu jebkurā gadījumā. Greizsirdība nav vienīgā problēma, ar kuru cilvēks var saskarties iegādājoties suni.

Nevajadzēs iet papildus pastaigās, kad pati nebūsi lāga gulējusi, jo bērns visu nakti noraudājies bija utt. Un nevar zināt vai bērnam nebūs alerģijas uz suņa spalvu...

Šim varētu piekrist, ja nav neviena, kas palīdz.

Suns var bērnu pagrūst nejauši un savainot.

Šis var notikt jebkurā gadījumā, tāpēc ir labāk, ja suns ir nobriedis un saprot, ka tas mazais cilvēks ir trausls, jābūt uzmanīgam. Kucēns var arī pakožļāt piecgadnieku, tīri rotaļājoties, bez nekādas agresijas. Tāpat arī uzlekt virsū tā, ka mazais nokrīt.

Varēs jebkur braukt ceļojumos, neuztraucoties par suni.

Ja suni uztver par traucēkli, tad tiešām nevajag iegādāties ne pirms, ne pēc.


Vispār, ieteiktu autorei vērsties calis.lv pūkaiņu sadaļā, vai vēl labāk suni.lv. Tur sastapsi cilvēkus, kuriem reāli ir suņi,bērni, un viedoklis nav teorētisks, bet tīri no sadzīves.

Man laikam iznāk ka suns ir pirmais jo suni nesen dabūju un bērns pat vel netiek plānots :D
Lai nu kā, pareizāk jau ir ļaut bērnam būt pirmajam, tad nogaidīt līdz divu gadu vecumam un tad ņemt kucēnu, bet ja māk audzināt savu suni tad var ņemt gan vienlaikus gan arī suni pa priekšu.

Ctn, nu mans komentārs ir par to, ka suns jebkurā gadījumā ir papildus apgrūtinājums. Un nevar iepriekš paredzēt ne suņa raksturu, ne bērna veselību/uzvedību un māmiņas sajūtas. A ja nu viņai būs pēcdzemdību depresija?... Un vēl suns visām rūpēm pa vidu... Tāpēc, ja vien ir jāizvēlās, tad noteikti ieteiktu vispirms sarūpēt bērnu un tikai tad suni. Tādā veidā vismaz suns un bērns cietīs vismazāk, ja viss nebūs tik gludi kā iztēlojas autore.

Neon, suns prasa ļoti daudz tieši pašā sākumā - audzināšana un apmācība. Brīdī, kad māmiņai jau ir rūpes, kucēns var būt krietni par daudz. Un vēl visi hierarhijas periodi, jaunības dullums... Un, ja sieviete būs vientuļā māmiņa, suni nekādā gadījumā neņemtu. Ja ir draugs/vīrs, kas pārņemtu ārā vešanas utml, tad nav problēmu. Par depresiju runājot - suns spēj dot daudz. Ne velti ir tāda lieta kā kanisterapija. Nevajag suņus uztvert kā apgrūtinājumu. To iegāde ir jāuztver ļoti nopietni, piekrītu, bet neviens sev tādus mājās nevēlētos, ja tie sniegtu tikai pienākumu papildinājumu. Galvenais ir saprast, ka par Rekšiem neviens nepiedzimt.

Ja Tu būsi apzinīga suņa samniece, mācīsi utt., kā arī ņem šķirni, par kuru zini, ka nav sliktās attiecībās ar bērniem, tad jau laikam var arī vispirms suncīti, bet man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka pareizāk tomēr ir otrādāk, man liekas, ka tā ir vieglāk suncim saprast, ka viņš ir zem bērna nevis virs.

Cik es te tā pārlaidu uz ašo acis, te tika minēts, ka vienlaicīgi noteikti nevajag, būs ļoti grūti utt., nezinu, cik ir grūti, bet zinu vairākus gadījumus, kur abiem mazajiem, šitā kopā augot (nu, ne gluži tā, ka bērna dzimšanas dienā jau ņem suni, jo suns tomēr ātri vien vairs nebūs nekāds mazulītis, bet, nu, teiksim tad, kad bēbim jau viens gads/pusotrs), abiem izveidojas ļooooti mīļas attiecības.

Man pašai gan nav variantu, man visu mūžu ir bijuši suņi, bēbim un suncim nekas cits neatliks kā mīļot vienam otru. Sākumā nedaudz par šo bažījos, jo man ir četrkājains egoistiņš, kuram viņa sugas brāļi ne visai, un man nebija ne jausmas, kā viņš cilvēkbērnus uztvers, bet viņš pie radinieku bērniem ātri vien pierada, tieši ļoti sargā un spēlēties grib, pat pacieš, ka viņu bērni grib bakstīt, jo taču mīksts un pufīgs, vienīgais suns neapzinās vēl savu spēku..vai drīzāk bērna trauslumu, piemēram fiksi paskrienot garām un ievicinot ar asti sīkajam, kas tikko iemācījies staigāt. :D

Kad ģimenē ienāk bērns, tad nevar paredzēt, kas un kā būs - pat attiecības ar vīrieti var sašķobīties. Nesaku, ka tā vienmēr notiek, bet pieminu "ļaunāko" scenāriju, lai autore padomā, cik ļoti viņa grib suni. Vai būs gatava visām grūtībām?... Es pati esmu suņu mīle, bet, kopš pēdējā suņa jau ir pagājis krietns laiks. Pirms bērna suni neplānoju, jo zināju, ka visas rūpes tiks man un man jau tāpat ir gana... Tagad plānojam otru mazuli un atkal jautājums par suņa iegādi tiek atlikts... Vēl jau - var ņemt pieaugušu suni, nevis kucēnu - ja kas. Tā tiks "izlaists" kucēna trakulīgais vecums.

A ja nu viņai būs pēcdzemdību depresija?..

Tad cietiis visi...Tiesi taapeec,ka esmu sunu miile,es visu loti uzmaniigi paardomaatu,pirms nemtu dziivnieku maajaas-iipasi veel tad,ja ir beebis.

Bērns.Man ir otrādi, sunim bija grūti pierast.Un man grūti abus nēsāt.

Kad paņēmām suņu meiteni(malamuta jauktene), tad vīra māsas meitai bija 1 gads, jau tad sākām radināt pie bērna, viņa vienmēr ārā gulēja blakus bērnam. Pēc 3 gadiem paņēmām haskija puiku. Pirms gada arī mūsu ģimenē ienāca mazulis un mēs suņiem uzreiz pateicām, ka pie bērna tikai pa gabalu vai arī tikai tad kad paši ļausim. Suņi mūs paklausīja un pie mazā bez mūsu atļaujas nelīda, ja mazais gulēja ārā ratos, tad abi suņi gulēja blakus, ja mazais pamodās, tad suņi smilkstot noziņoja. Tagad, kad mazajam ir 1 gads, suņus laižu brīvi klāt, bet viņi atnāk, paosta un noguļās blakus, mazais arī baigi nelien viņiem klāt, tik reizēm ar plaukstām pieskrās. :)

Mums bus suns tik tad,kad bus sava maja. Suns dzivokli,ne paldies. Mazie krancisi nepatik. Tad jau labak kakis.