ctn, mēs centāmies suni saradināt ar bērniem, pieturēt suni, ļaut, lai bērns papaijā, devām iespēju sunim un bērnam sadraudzēties - bērns meta sunim bumbiņu/kociņu. Sākumā sunim ļāva brīvi staigāt, kad atbrauca viesi, vienkārši centāmies neņemt pie rokas/necelt radu/draugu bērnus un nedot sunim ieganstu uzbrukt, līdz brīdim, kad, neskatoties uz visiem šiem drošības pasākumiem, suns uzbruka bērnam.
Un tajā brīdī bija skaidrs, ka suni vairs nevar laist kopā ar maziem bērniem. Mūsu ģimenē tiešām neviens nav tāds necilvēks, kas gaidītu, lai notiek traģēdija, pirms sāktu saprast, ka jānoizolē suns no bērniem.
Tu droši vari bārstīt apvainojumus un vainot saimniekus (manus vecākus) pie tās situācijas, kāda šobrīd ir radusies - man ir vienalga. Kāpēc es vispār par šo tēmu izsakos šajā forumā - lai tiem cilvēkiem, kuriem ir šaubas par pareizo izvēli (piemēram, kā šajā diskusijā - vai pirmo ņemt suni vai dzemdēt mazuli), būtu ne tikai skats no vienas puses (ka suņa un bērna integrācija ģimenē vienmēr ir tikai pozitīva), bet arī kāda negatīvā pieredze. Un, pat ja cilvēks tāpat izlems, ka pirmais ģimenē būs suns, nevis bērns, varbūt tomēr cilvēks padomās arī par kādiem drošības pasākumiem, "Plānu B", ko darīt tad, ja šī integrācija tomēr būs neveiksmīga, un būs tam gatavs, nevis akli paļausies uz to, ka viss būs pozitīvi.