Pirms 9 gadiem sastapu savu pirmo mīlestību. Kļuvām par pāri, kad man bija 14, bet viņam- 16. Kopā bijām nedaudz mazāk par pusotru gadu. Tajā laikā, kad bijām kopā, bija visādi. Attiecības sāka šķobīties, kad viss sāka nonākt līdz seksam. Es neesmu frigida vai arī teikt ka man viņš likās ne-īstais, būtu aplami. Vienkārši nebiju tam gatava savos 15. Viņš uzskatīja savādāk. Sākās vēl visādas lietas par ko strīdēties līdz vienīgais saprātīgais lēmums bija šķiršanās. Loģiski, ka sākumā tas bija liels pārdzīvojums, taču laiks ritēja, mēs nekontaktējāmies, man jau citas attiecības, viņam- citas. Un tomēr domās bieži mēdzu atgriezties pusaudžu gados- ar prātu saprotot ka bezjēdzīgi, bet sirds jau kliedz ko citu. Dažreiz šķita ka man vienkārši ir pieradums pie šī cilvēka, jo pirmās attiecības, taču, kad šī gada sākumā viņš man uzrakstīja banālu- kā tad man iet, kas jauns noticis pa šiem gadiem, sapratu ka pa lielam jau nekas nav mainījies. Teikšu godīgi, biju patīkami pārsteigta, cik ļoti viņš ir mainījies- pozitīvā ziņā. Vārds pa vārdam līdz nolēmām satikties. Tajā vakarā daudz runājām par to laiku, kad bijām kopā, kavējāmies atmiņās. Teica, ka bieži par mani domā, izteica komplimentus. Pēc dažām dienām tikāmies vēlreiz- abas tikšanās bija viņa iniciatīva. Otrā tikšanās reize beidzās pie viņa dzīvoklī, gultā... Kas mani grauž? Laikam jau vīrieša attieksme. Pilnīgi šķiet, ka viņš gribēja iegūt to, ko reiz neieguva un tagad to ieguvis ir izstājies no spēles. Pēc tās nakts sekoja viena sms par to, cik bija labi, bet kāds aicinājums tikties vēlreiz? Nekā tamlīdzīga. Ir jau pagājusi nedēļa- es vēl kaut ko gaidu, bet ar prātu jau saprotu, ka nekā nebūs. Varbūt pati pārāk daudz sacerējos un loloju veltas cerības? Neteikšu, ka raudu spilvenā, bet pats fakts mani grauž ļoti. Zinu, ka vīrieši un arī sievietes spēj seksu nošķirt no jūtām, mīlestības, bet tā kā manī kaut kas bija aizķēries, es to nedarīju tāpēc, ka man izmisīgi gribējās seksu un viņš gadījās pa rokai. Darīju, jo gribēju tieši viņu. Un gribēju lai viņam ir tāpat.
Ko gribu dzirdēt no jums? Varbūt kādu līdzīgu stāstu, pieredzi vai arī to, ka esmu muļķe, jo pēdējās dienās tas ir vienīgais kas nāk prātā :D
5
