Ar savu mammu nedzīvoju jau kopš 5 gadu vecuma, sākumā visi kopā bijām, pēc tam aiztinās. Viņa ir mani pievīlusi vairākas reizes, taču zinu, ka pret viņu vairs man jūtu kā pret mammu nav vispār. Vecvecāki abi interesējas par viņu, grib lai man ar mammu būtu labas attiecības, jautā man kā viņai iet, jo mēs šad un tad sazvanāmies. Taču es nevaru tā vienkārši pateikt vecvecākiem, lai liek man mieru un nejautā vairs par viņu, kā arī mammai nevaru tā vienkārši pateikt, lai vairs nekad ar mani nekontaktējas. No otras puses ir sāpīgi tas, ka viņa man ir tik daudz pāri nodarījusi, ka ne viņai, ne viņiem tas nešķiet nekas būtisks, taču man ir.
Viņa šodien man zvanīja un sacīja, ka ir nolēmusi man atsūtīt naudu un dažas lietas, kuras nopirkusi man. Ja godīgi, pēdējo reizi kad tikāmies, viņa man sarunāja ļoti daudz slikta un arī izdarīja, par ko tiešām nevēlos runāt, taču tas bija liels trieciens. Un tagad, kad pagājis krietns laiks, viņai šķiet jau ir viss aizmirsies, liekas, ka tā viegli runāties, ka nekā nav bijis un pateikt ko nopirkusi, kaut gan man negribās tās mantas, ne to naudu. Tas man noderētu noteikti, taču sarūgtinājuma dēļ es negribu pieņemt, no cilvēcīgās puses, tas ir nepieklājīgi.
Kā rīkotos jūs?
13
