Kaķi un mazuļi

Aj, ja grib, tad visu var izdomaat kaa kazai buut dziivai un vilkam paeedusham. Bet vieglaak tachu ir no kakja atbriivoties un tik njemt jaunus. Kaa probleema, taa kakji atdod un njem jaunu. Piedzimst beerns, kakjis prom. Beerns paaugas-atkal citu kakjis. Piesakaas veelviens beerns-atkat kakjis noteikti pataisiits par draudu un tiek atdots. Beerni izaug-jauns kakjis. Paiet gadi, ciemos naak mazbeerni-kakjis-saatans, kakjis prom utt. Protams, paarspiileeju, bet nu....princips paliek.
Ja negrib, tad izveeles vieglaako celju.
Kaut dziivnieks nav vienaa liimenii ar cilveekbeernu, tomeer tas ir dziivnieks, kas ir panjemts maajaas un miileets. Ja ir tik viegli atdot, tad nu es nezinu...dziivnieki nav visiem domaati. Tpc ir tik daudz izmestu kakju un sunju uz ielaam.

čupakabra
+++

Es vienkāršu katru dienu saskaros ar kaķiem, kas vienkārši ir izmesti ārā. Pieauguši kaķi, pat šķirnes kaķi. Tas vienkārši ir ārprāts, kas notiek.
Ja ielas kaķis sevi var aizstāvēt, tad mājas kaķis to nevar un nemāk. Un notiek bēdīgākais scenārijs.

Un es gan uzskatu, ka kaķis ir vienādā līmenī ar cilvēkbērnu. Ar ko tieši viņš ir sliktāks?

Un es gan uzskatu, ka kaķis ir vienādā līmenī ar cilvēkbērnu. Ar ko tieši viņš ir sliktāks?

Plastic Heart - izliec ārā uz ielas kaķi un mazuli - redzēsi, kurš spēs par sevi parūpēties un ilgāk izdzīvot (šis, protams, ir ļoti stulbs salīdzinājums, bet tas ir pirmais, kas nāk prātā...). Ja mazs bērns kaķi aiz astes paraustīs - kaķis pratīs sevi aizstāvēt, turklāt tā, ka bērns pēc tam ilgi kaķim ies ar līkumu, savukārt, ja kaķis uzbruks mazulim - vai mazais spēs sevi aizstāvēt? Protams, es neatbalstu to, ka bērni aiztiek dzīvniekus - bieži esmu aizrādījusi, ja kāds radu/draugu bērns dara pāri sunim/kaķim. Bet dzīvnieks nav tas pats, kas cilvēks. Dzīvniekam ir instinkti, viņi vienmēr spēs sevi aizstāvēt, ja viņiem kāds darīs pāri. Un nekad neviens nevar būt 100% pārliecināts par suni/kaķi.. Ja dzīvnieks uzbruks bērnam, tad bērns visticamāk sāks skaļi raudāt, savukārt, ja bērns, kaut vai neko ļaunu nedomādams, nodarīs pāri dzīvniekam, sekas var būt letālas, jo dzīvnieka dabā ir sevi aizstāvēt. Dzīvnieks negaidīs, kad cilvēks (saimnieks) to aizstāvēs, bet aizstāvēsies pats.

Turklāt bieži vien Antuāna de Sent-Ekziperī citēšana ("mums jābūt atbildīgiem par to, ko pieradinām"), ir tīrākā liekuļošana - cik bieži cilvēki pamet viens otru? Pieradina un pamet - un cilvēks paliek salauztu sirdi.

Galīgi negribu sabiedēt topošo māmiņu un novēlu visu to labāko un lai izdodas minci saradināt ar mazo :) Man vienkārši reizēm patīk paust savu viedokli, ja redzu, ka tas ir atšķirīgs no desmitiem citu viedokļu.

Plastic Heart - izliec ārā uz ielas kaķi un mazuli - redzēsi, kurš spēs par sevi parūpēties un ilgāk izdzīvot (šis, protams, ir ļoti stulbs salīdzinājums, bet tas ir pirmais, kas nāk prātā...). Ja mazs bērns kaķi aiz astes paraustīs - kaķis pratīs sevi aizstāvēt, turklāt tā, ka bērns pēc tam ilgi kaķim ies ar līkumu, savukārt, ja kaķis uzbruks mazulim - vai mazais spēs sevi aizstāvēt? Protams, es neatbalstu to, ka bērni aiztiek dzīvniekus - bieži esmu aizrādījusi, ja kāds radu/draugu bērns dara pāri sunim/kaķim. Bet dzīvnieks nav tas pats, kas cilvēks. Dzīvniekam ir instinkti, viņi vienmēr spēs sevi aizstāvēt, ja viņiem kāds darīs pāri. Un nekad neviens nevar būt 100% pārliecināts par suni/kaķi.. Ja dzīvnieks uzbruks bērnam, tad bērns visticamāk sāks skaļi raudāt, savukārt, ja bērns, kaut vai neko ļaunu nedomādams, nodarīs pāri dzīvniekam, sekas var būt letālas, jo dzīvnieka dabā ir sevi aizstāvēt. Dzīvnieks negaidīs, kad cilvēks (saimnieks) to aizstāvēs, bet aizstāvēsies pats.

Kāds sakars? Ar to kaķis ir sliktāks - ka var sevi aizstāvēt? :D
Nu beidz te tagad kaut ko vienkārši beztēmā komentēt. Kaķis nav sliktāks par cilvēkbērnu, jo viņiem abiem nepieciešamas rūpes. Abas ir dzīvas būtnes. Abām ir emocijas. Protams, cilvēkam ir vairāk smadzenes nekā dzīvniekam. Bet vai tas nozīmē, ka cilvēks ir labāks par dzīvnieku???? Par to jau ir runa. Nevis par kaut kādu aizstāvēšanos. Vispār nesaprotu kāpēc kaut ko tādu rakstīji manis teiktā, ka kaķis nav sliktās par cilvēkbērnu, sakarā. Es to biju domājusi pilnīgi citā kontekstā.

Turklāt bieži vien Antuāna de Sent-Ekziperī citēšana ("mums jābūt atbildīgiem par to, ko pieradinām"), ir tīrākā liekuļošana - cik bieži cilvēki pamet viens otru? Pieradina un pamet - un cilvēks paliek salauztu sirdi.

Tas vispār bija ārpus konteksta. Cilvēks lieliski spēj dzīvot arī bez tā, kas viņu "pieradinājis". Un to pierāda dzīve. Nu nevaram mēs salīdzināt 2 dažādas lietas.

Katrā ziņā - es mīlu dzīvniekus, un es mīlu bērnus. Bet tas nekad man neliktu izvēlēties par labu kādam. Nekad es nevarētu teikt, ka mīlu savu bērnu mazāk par savu dzīvnieku un otrādi. Protams, katru mīlu savādākā veidā, bet tik un tā mīlu.
Un nesaprotu tos cilvēkus, kas var atteikties no sava mīluļa. Tā nedrīkst darīt un nesaprotu kā tā var izdarīt.
Tāpēc es tā esmu aizsvilusies. Vienkārši nesaprotu.

izliec ārā uz ielas kaķi un mazuli - redzēsi, kurš spēs par sevi parūpēties un ilgāk izdzīvot (šis, protams, ir ļoti stulbs salīdzinājums, bet tas ir pirmais, kas nāk prātā...)

Visi dzīvnieki nav ielām piemēroti.. Man ir persietis. Viņam mēdz uznākt veselības problēmas - piemēram, cistīts (to pieminu, jo varam iedomāties, kā viņam ar veselību klātos slapjos un aukstos laikapstākļos). Viņš ir tik labsirdīgs un nekaitīgs, ka nevienu kukaini nesit, bet no dzīvas peles visdrīzāk nobītos. Vēl man bija pūdelis, apraksts būtu kaut kāds tamlīdzīgs. Citiem cilvēkiem ir visādi čihuahua un citi. Šādi dzīvnieki nav piemēroti ielas dzīvei, bet sliktākais, ka arī tādus pamet, piemēram, nesen redzēju vienas patversmes lapā, ka pie viņiem nonācis smuks, jauns persietis, kuram, protams, jau paspēja sarasties veselības problēmas, kamēr viņš klejoja apkārt.
Tāpēc nē, ne visi dzīvnieki spēj par sevi paši parūpēties.

nevaru iedomāties mierīgu dzīvi 1 istabas dzīvoklī, kur ir jaundzimušais un dzīvnieks (kaķis vai suns - vienalga). Visādi var gadīties un, tieši tā, tu sev to vari nepiedot pēc tam.

Un galu galaa, kas taa par dziivi 4ataa vienistabu dziivoklii. Agraak vai veelaak tpt buus jaadomaa par lielaaku mitekli.

Turklāt bieži vien Antuāna de Sent-Ekziperī citēšana ("mums jābūt atbildīgiem par to, ko pieradinām"), ir tīrākā liekuļošana - cik bieži cilvēki pamet viens otru? Pieradina un pamet - un cilvēks paliek salauztu sirdi.

Hehe, ja tas ir domāts par pieaugušo savstarpējām attiecībām, tad diezgan smieklīgi šķiet. Es šo domu šeit ievietoju tādēļ, ka dzīvnieks nav tik aizsargāts kā cilvēks pret tiem pašiem cilvēkiem. Cik nav dzirdēts par mežā piesietiem suņiem, suņiem, kuriem sasietas kājas, rokas, un atstāti utt. Tāpat dzīvniekam nav runas spēju, lai pateiktu, ka viņam kas sāp vai tml. Nespēj analizēt, daudzos gadījumos arī uzturēt un parūpēties par sevi (skat. manu iepriekšējo komentāru). Nu nezinu gan, vai tik daudzi šādi gadījumi ir sastopami pieaugušo cilvēku attiecībās.

Galvenais ir izvērtēt prioritātes, ceru, ka Tev zīdainis būs pirmajā vietā, ja novērosi agresivitāti no kaķa puses pret bērnu. Saku tā, jo šajā forumā ir meitenes, kuras, kā izklausās, būtu gatavas savu zīdaini upurēt suņa/kaķa labklājības labā.

Man ļoti patīk, kā freya uzrakstīja, jo domāju tieši tāpat.
Kad biju maza, mamma nekad mani neatstāja divatā ar kaķi. Teica, ka kaķim bija sava teritorija, bet man savējā. Vēlāk jau kaut kā sadraudzējāmies, bet vienmēr mammas acu lokā, jo runcis bija asu raksturu, dusmīgs.
Autore savu kaķi pazīst vislabāk, tāpēc domāju, ka, ja kaķis izrāda jebkādas agresivitātes pazīmes, tad varbūt tomēr ir vērts apdomāt, ka kādu laiciņu kaķis varētu būt atsevišķi no jums. Tajā pat laikā jāskatās, kā kaķis pieņems pagaidu dzīvesvietu - ja tas būtu mana drauga kaķis, viņš ļoti nervozētu, nelabā balsī ņaudētu utt. Taču manam tētim bija kaķis, kuram bija piiilnīgi vienalga, kur viņš ir un ar ko viņš ir - ja ir ēst, silts un ir kur saritināties un gulēt, dzīve ir brīnišķīga. Var jau arī kaķi nevest un pavērot to, kā kaķis uztvers jauno iemītnieku. Ja es tā tagad aizdomājos, tad manā paziņu/draugu/ģimenes lokā nav bijis kaķis, kurš būtu bijis mīlīgs pret zīdaiņiem/bērniem, bet, varbūt, man gadās satikt dusmīgus kaķus, kas būtu loģisks izskaidrojums tam :D Lai vai kā, pavēro savu kaķi un cerams, ka viss izdosies! :)

Man veltītie pārmetumi man pašai šķiet nepamatoti :) Jau pašā sākumā rakstīju, ka

Ja es būtu tādā situācijā, es...

Es vienkārši pastāstu, kā rīkotos es, un nemudinu nevienu mest ārā uz ielas suni/kaķi... Arī pati nekad nekādos apstākļos neizmestu savu mājdzīvnieku uz ielas, bet, ja mājdzīvnieks būtu agresīvs pret manu zīdaini, tad nodotu šo mājdzīvnieku gādīgās rokās uz laiku, nevis riskētu ar mazuļa drošību un dzīvību.
Un es vērtēju to ļoti pozitīvi - ja jaunā māmiņa ir gatava 24/7 vaktēt kaķi, rūpēties par mazo un galu galā arī par savu labklājību - un kopumā nodrošināt mierīgu dzīvi un normālu mājdzīvnieku un mazuļu līdzpastāvēšanu. Man arī sažņaudzas sirds, lasot/redzot stāstus par mežā piesietiem suņiem vai cilvēku samocītiem kaķiem, bet esmu pārliecināta, ka šis žēlums pret dzīvniekiem man tomēr ļaus rīkoties racionāli situācijās, kad būs nepieciešams izvērtēt iespēju mazuļa un mājdzīvnieka līdzpastāvēšanai.
Varētu jaut teikt, ka tādiem cilvēkiem kā man, vispār ar likumu vajadzētu aizliegt pieņemt suni/kaķi, bet tas nozīmē tikai to, ka daudz vairāk dzīvnieku paliktu uz ielas, nomirtu patversmēs - un es tiešām nezinu, vai tas ir labāk...

Vakar taisni skatījos raidījumus, kur vienā suņi ir iztriekti ārā no mājām ,jo piedzimis bērns un dzīvo pagalmā...kad pagalmā dzīvo tas vēl nekas, taču,kad par viņiem ir galīgi aizmirst (ne īsti baro, ne ir pieejams ūdens visu laiku un vēl veselības problēmas ar ādu par kurām neliekas ne zinis..puse no spalvas vnk ir nogājusi nost...nav jau tā ,kad kādas iekšējas problēmas ,kuras nevarētu redzēt, nepamanīt) tas ir skumji.
Otrs raidījums bija tāds ,kurā pamanīts kā agresīvs kaķis īsā laikā kļūst par miermīlīgu un mīlīgu mājas mīluli.
Ko ar šo visu gribu pateikt? nestresot pirms laika.. parādīsies mazulis mājās un tad vērot un skatīties kā izvēršas attiecības vai sadzīvo ar bērnu . saprotu ,ka esi topošā māte,kura par katru sīkumu uztraucas, taču nav kaķis jānoraksta, ja pat nezini kāds viņš būs un līdz šim nav izrādījis nekādas agresijas pazīmes. galu galā pa dienu būsi mājās ,nomodā un varēsi ieskatīt ,ko viņš dara ,kā uzvedas. pa nakti vari mēģināt atstāt virtuvē (kā jau meitenes ieteica).
Ja tomēr nesadzīvo sākumā, tad ieteiktu pagaidīt kādu laiciņu ,kamēr kaķis aprod , paskatīties radījumus kā kaķī mazināt agresīvo uzvedību...Citreiz ir kādi mazi nieciņi ,kas kaķi pilnībā izmaina uz labo pusi. Protams,ka ne visas metodes visiem der un iedarbojas, taču var mēģināt. Ja kaķis ir pavisam agresīvs, nelabojums, tad der apdomāt ideju par jaunām mājām, bet tas tad,ja patiešām nekādi nevar novaldīt un atrast risinājumu

freya Teikshu taa-nejauc pimpi ar pirkstu. ;)

Man ir kaķis , staffs un pus gadu vecs bērns. Bērnam dzīvnieciņi patīk, es ļauju paijāt kaķi, sunis pret bērnu izturas ar bijību, zin ja kas psc viņam, ja kas notiks, bet citreiz atļauj sevi pačamdīt ... Citreiz kaķis guļ pie meitas gultā :D

nerakstīšu par kaķiem, jo tad mani kāda dzīvnieku inspekcijā nodos. Nav kaķa, nav problēmu.

Kad meita piedzima pievedu suni pie gultas, parādīju, pateicu- viņa ir svarīgāka, ja aizskarsi viņu tev būs jādodas prom un viss.

Mans melnais niknais radījums skaidri no mazotnes izprot savu teritoriju un saprot, kas viņu apdraud un kas nē. Bērni un mazi dzīvnieki viņai ir bijība un viņa kā cāļu māte tos pa gabalu sargā. Draudzenes zīdainim vienu reizi prātīgi pietuvojās un kautrīgi gar bēbja kāju noglauda ausi, tad pa gabalu gulēja un vaktēja, vai bēbis neieraudāsies. Toties kaķene neieredz no visas sirds manu vīru, ik pa laikam ieskrāpē vai iekož, noglaudīt neļaujas. Pret lielākiem dzīvniekiem (lieliem suņiem un kaķiem) izturas naidīgi, savu teritoriju sargājoši. Man mēneša laika arī būs mazulis, pagaidām nebaidos par to kā abi sadzīvos, par kaķi esmu +/- droša, tomēr pa nakti kaķis gulēs otrā istabā.

kad piedzima mazais kakis nemaz nenaca vinam klat, ik pa laikam piegaja aposnaja, apskatija un viss! ap pus gadu saka gulet kopa, loti pacietiga, kad mazais stiprak parava, savaldijas, apskatijas uz mani ar niknam acim, un tad es mazo njemuu mala, tagat bernam jau 3,5 visu laiku kopa gul, dazreiz ari pasplejeas (vecs kakis 12 gadi) ja kkas nepatik medz ari uzsaut, bet mezonigi virsu noteikt nemetas! mums ir kakene!
ari mammas kakim runcim kad esam ciemos un kad sicis paliek pie vinas pa nakti ir nulle reakcijas uz sici :D

p.s. tiko vel mazais radija ka kakis vinu apkera :D

Nu re, ir tik daudz pozitīvu stāstu :) Ceru, ka Tavējais stāsts būs tāds pats.

Tas nav tas pats, bet, kad man mājās uzradās otrais kaķis, tad mana kaķene viņu arī sākumā nepieņēma. Šņāca virsū, uzšāva ar ķepu. Jaunajam kaķēnam bija tikai 3 nedēļas, tāpēc mana kaķene vispār īsti nesaprata, kas tas tāds ir. Abi kaķi kopā tika laisti tikai tad, kad bijām klāt un redzējām, ko viņas dara. Manai kaķenei tad bija 1 gads. Pagāja pāris nedēļas, un viņas ir vienkārši nešķiramas. Guļ kopā, mazgā viena otru, spēlējas un lielākā kaķene mazajai ir kā mamma. Pie tam, lielākā kaķene iepriekš bija diezgan mežonīga (viņai tāda šķirne), šad tad koda rokās, šad tad kājās. Protams, bija arī mīļuma izpausmes. Bet kopš mazā kaķa ienākšanas mūsu dzīvoklī, lielākā kaķene izmainījās ļoti ievērojami. Palika maigāka, mīļāka un gādīgāka. Vispār, palika par mierīgu un ideālo kaķi. Tas noteikti arī tāpēc, ka viņai ir ar ko izskrieties pa māju un viņai sava enerģija ir izlādēta un tā nav jāizliek uz cilvēku.

Tā kā, var būt, ka šādas izmaiņas var būt arī saistībā ar bērniņa ienākšanu ģimenē. Kā jau teicu - vajag darboties ar kaķi, lai kaķim nav garlaicīgi un vēlme slikti uzvesties. Saprotu, ka jaunajai māmiņai tam nebūs tik daudz laika, tāpēc iesaku padomāt par rotaļlietām kaķim, savādākām, kā parastām bumbiņām.

Es tavā vietā neriskētu un kaķim atrastu jaunas mājas. Jo tomēr tas ir vienistabas dzīvoklis.. Arī manas draudzenes tā ir darījušas,kaķis nav dzīvnieks,kas skums pēc bijušajiem saimniekiem,viņi ātri pierod pie jaunās vides,saimniekiem. :) Ja atdosi kādiem tuvākiem cilvēkiem,varēsi ik pa laikam apciemot un aizvest ko garšīgu. :)

Bet kā jau freya teica,izvērtē prioritātes. ;) Un padomā pati kā rīkoties būtu labāk. :)