Atklātība

Var jau visu laiku teikt, ko domā, bet galvenais ir tas, kā tavs viedoklis tiek pasniegts. Tā patiesībā ir liela māksla.

Ja tas cilvēks man nav kaut cik svarīgs, tad bliežu ārā visu, ko domāju, bez izpušķojumiem. Ja nevēlos kašķēties, tad ļoti apdomāju, ko un kā teikt.

Nekad neslēpju savu viedokli,lai kādā jautājumā.Arī,ja viedoklis atšķiras no draugiem-tāpēcir domātas diskusijas.

Neciešu liekulību, pārspīlēto toleranci, nemitīgu laipnības spēlēšanu, kaut aiz tās slēpjas patiesībā neizturama spriedze un liels aizkaitinājums.
Nu kam tas ir izdevīgi?

Ir ļoti reti gadījumi, kad paturu savas domas pie sevis.
Neuzskatu, ka man ir jāpacieš kāda blakus esoša cilvēka rīcība, kas man nav pieņemama.

Tāpat es arī sagaidu attiecīgu attieksmi no citiem.

Vienmēr jau var pateikt, ko domā, bet tādā forma, lai cilvēku (iespeju robezās) neaizvainotu.

Dažreiz (jo īpaši bieži šajā forumā :D ) mani pārņem tāda sajūta - ko nu es teikšu, tas tāpat nesasniegs dzirdīgas ausis... Tad es paklusēju. Tāpat izvairos no diskusijām ar savu tēvu, kurš ir advokāts un pat privātās sarunās nespēj tikt vaļā no profesionālā kretīnisma. Trakākais gadījums bija aptuveni stundu gara telefonsaruna, kurā viņš izvērsti argumentēja savu viedokli un es tiku pie vārda varbūt divas reizes :D

Bieži vien nav slikti paturēt mēli aiz zobiem. Bet, ja tev tas sagādā problēmas (piemēram, kaitinošais dzīvokļabiedrs turpina darīt lietas, kas tevi izved no pacietības, un pats varbūt to nemaz nesaprot), tad varbūt vajag saņemties un kaut ko teikt - tīri tā, lai problēmas nepaliktu nerisinātas. Man pašai arī nepatīk konfliktēt, saprotu, ka tas nav viegli. Galvenais saprast - ar kādu mērķi tu to dari. Jo tukši izlādēties uz cilvēku nav liela māksla, bet tas arī ne pie kā laba nenoved.

zini kā ir , labāk lai atkalitbas nav ,bet ir pozitiva gaisotne, ta spats gan darbā , gan ģimenē....

visu teikšu , visiem ,t a vispār a r mani neviens nerunās ...

Ja mani nokaitina, es nemāku runāt saprātīgi un argumentēti, tāpēc vai nu klusēju, vai nu iznāk ārā viss, ko domāju, un tad arī nav labi. :D Protams, ja cilvēks ir vienaldzīgs, tad vienalga vai viņam tas liekas aizskaroši vai nē.

Taču ļoti kaitina tie cilvēki, kas stāsta apkārt, ka viņi ir nu tik godīgi un patiesi un visu saka acīs, bet par katru pazīstamo atradīs ko pateikt aiz muguras. Un kad viņiem uz to norāda sākas atrunas, ka nu ko tad es viņam to teikšu, tas nav svarīgi. Ja nav svarīgi tad klusē pavisam, nevis stāsti visiem apkārt.

Daudzi jau apgalvo to, ka ir pilnīgi atklāti, un vienalga, ko citi padomās, taču cik lielā mērā tas tiešām ir.

Protams, nevajag turēt savus uzskatus, viedokli zem pūra.. bet ja tas var kādu aizvainot.. varbūt labāk paklusēt.

Daudz ir atkarīgs no pašas situācijas.. jābūt ir labam ''psihologam'' un jāizjūt kad, ko un kādrīkst teikt :)

Neviens nav pilnīgi atklāts.

Man ir bijis tā, ka ar bērnības draugu par tēmu sastrīdamies tā, ka viss beidzas ar kliegšanu un lamāšanos. Protams, jēgas nekādas, jo neviens no mums savu viedokli nemainīja tik un tā.

Bet kopumā ikdienā, reālajā dzīvē, ja manas domas nejautā, tad ar savu viedokli neuzbāžos.

Tā ļoti par kaut ko varu sastrīdēties tikai ar tuviem cilvēkiem.

Vienmēr saku visu, ko domāju, BET tas notiek tikai tad, ja kāds uzdod jautājumus vai prasa viedokli. Tāpat vien es neiešu bāzties virsū ar savām domām un viedokļiem, jo cik cilvēku, tik viedokļu.

Viss ir ļoti atkarīgs no situācijas. Ja man jautā viedokli vai ja iesaistos kādā diskusijā, tad cenšos būt maksimāli godīga, bet arī mēģinu visu pasniegt tā, lai neliktos, ka visus citus viedokļus galīgi necienu un neņemu vērā. Kad liekas, ka viedoklis pārāk atšķirsies, bet tajā brīdī negribas lieku uzmanību un sarunas, tad varu arī noklusēt, piemēram, sarunās, kurās piedalās vairāki cilvēki, nevis tikai es un vēl kāds viens cilvēks. Ja tieši man netiek adresēts konkrēts jautājums, tad tiešām šī noklusēšana mēdz pataupīt nervus. Ne tāpēc, ka es baidītos teikt, kā ir, bet vienkārši dažas tēmas ir pārāk kutelīgas un/vai daži ļaudis uzreiz pierāda, ka saruna tāpat nebūs konstruktīva. Noklusējot nejūtos liekulīga vai melīga, jo savs viedoklis man nevienam nav jāpierāda, ja to nevēlos.
Tāpat arī no zila gaisa man nerodas vēlme vienkārši sākt mētāt visādus apgalvojumus, piemēram, garāmejoša cilvēka virzienā (ja cilvēks man, piemēram, nepatīk). Tiklīdz cilvēks/notikums/tēma/situācija skar mani, varu arī atvērt muti. :D
Ar draugiem nebaidos sastrīdēties, jo tāpēc jau tie arī ir draugi, lai būtu draugi arī tad, ja domas nesakritīs. Nekad nebūs tā, ka ar kādu domas pilnīgi vienmēr būs identiskas. Ja tomēr strīds gadīsies, tad salabšana var līdzēt laika gaitā. :D

Neciešu liekulību, pārspīlēto toleranci, nemitīgu laipnības spēlēšanu, kaut aiz tās slēpjas patiesībā neizturama spriedze un liels aizkaitinājums.

Womankind-es tev vareetu loti nepatik,vai arii nepatiiku jau tagad.Man darbaa biezi ir "jaanorij" taa spriedze,ja es paraadiitu ,kaa juutos iisteniibaa visiem un visur,tad buutu sen jau atlaista no darba.
Vakar iznaaca mazliet dzideet sava kaimina sarunu pa telefonu ar savu padoto-vins runaaja aara, un es tiesi darbojos savas maajas prieksaa - vareeju dzirdeet vina balsi-runaaja diezgan ilgi.Es neuztveeru sarunas teemu,bet likaas,ka bija kaads konflikts tomeer,spriezot peec paaris dzirdeetiem teikumiem.Balss bija loti mieriiga,runa loti ietureetaa manieree-nekas neparaadija vina dusmas!Veelaak prasiju,kaa iet vina jaunaa darbaa?Tikko attaisija "savu kompaaniju"-teica ,ka loti gruuts sakums,jo esot loti prasiigs uttTad es izteicu komplimentu par dzidreeto!Vins veel nosmejaas,ka kaadreiz gribaas kaadam "uzsist",bet nevar atlauties...

Esmu atklāta. Taču, es izvērtēju to, ko saku un kā es to pasaku. Ja mans viedoklis nesakrīt ar draudzenēm, es neklusēšu, tikai tāpēc, lai būtu jauka, pozitīva un nebūt strīdu. Es, protams, arī no situācijas nemēģināšu obligāti uzburt strīdu, taču savu viedokli es paudīšu un neklusēšu.

Tiesa - es nemēdzu līst ar savu viedokli tur, kur man tas netiek prasīts. Taču, ja man prasa, tad gan atbildu atklāti un nemēdzu kaut ko noklusēt vai savas domas pielāgot.

Protams, ka bosam neviens neteiks "Tev smird elpa"... :D Darba lietās domāju, ka dažreiz pilnīga atklātība (Tavas personīgās domas) nav vajadzīgas.

Bet tā paziņām, radiniekiem, draugiem nebaidītos teikt ko domāju, jo man pašai riebjas negodīgi cilvēki. Man liekas, ka nav nekas riebīgāks kā melot tuviem cilvēkiem, kuri sagaida no Tevis atklātu atbildi. ;)

Bet tā paziņām, radiniekiem, draugiem nebaidītos teikt ko domāju, jo man

Pilniigi piekriitu,bet to,ko domaajam ,varam pateikt pieklaigaa veidaa.Esmu ieveerojusi,ka cilveki biezi striidoties,nespeej ietureet taadu "normaalu toni"-obligaati vajag meetaties ar lamu vaardiem,otra apvainosanu-to es neatbalstu!

Manuprāt, atklātība nav nekāda lielā māksla, brīžiem tā ir uzdrošināšanās, jā. Lielāka māksla ir atrast vidusceļu, spēt diplomātiski iziet no jebkuras situācijas, arī ar radiniekiem un draugiem, ne tikai ar svešiem cilvēkiem un biznesā.

Bliežu visu, kas uz mēles.


Reizēm aizvainoju kādu, bet kopumā par tiešumu saņemu vairāk komplimentu vai smīnu nevis nosodījuma.

Man liekas, ka nav nekas riebīgāks kā melot tuviem cilvēkiem, kuri sagaida no Tevis atklātu atbildi.

Es nedomāju tādu situāciju, kad tev paprasa: vai es šajā kleitā neizskatos resna, un tu sāc stāstīt, ka nē, tik burvīgi un viss kārtībā, bet tādu kad, slikts piemērs, bet nu: krustmāte dzimšanas dienā uzdāvina 45 izmēra vilnas zeķu pāri un ir tik laimīga par sniegto burvīgo dāvanu par kuru tev ir pokerface, un vai tu viņai acīs pateiktu ka dāvana ir bezjēdzīga un tu neesi laimīga, vai tomēr paklusētu, jo viņa ir centusies, lai arī tev nepatīk.

Nee, lkm jau neesmu atklaata pilniibaa. Es lbk pakluseeju, nekaa kaadu aizvainoju.
''Viss kas galvaa, tas uz meeles''-to es neuzskatu par labu iipashiibu. Manupraat, tas der kaadam 5 gadniekam, kad veel nespeej filtreet iisti, ko vareetu pateikt un kur muti patureet.
Pilniigi atklaata esmu tikai dazhiem cilveekiem..un arii tad ne par visiem 100%.
Visbiezhaak es esmu no taam, kas labaak paklusees, nekaa pateikt ko negatiivu teikshanas peec.
Reti kursh speej ''panest'' patiesiibu un neuztaisiit no taas sceenu. Tepat cosmo tas ir noveerojams. Dziivee ir tpt. Es reti konflikteeju, bet arii ''muuzhiigi saldaa meeliite'' es neesmu. Kaut kaa pa vidam.