Tikko piedzimis beern un to apluukosana .

Atceros, kad ciemos uz slimnīcu atnāca mana labākā draudzene (mūžam atcerēšos), es ar mazo tāda sapampusi, nogurusi,ar izstaipītu ādu, viņa man uz atvadām paceļ maiciņu un saka-re,kādu presīti esmu pa šo laiku uzkačājusi! Smuka, ne? Lieki teikt, kā tajā brīdī jutos.

Agrāk uzskatīju, ka nevienu dzemdību namā negribēšu redzēt. Realitātē- tur bija tik garlaicīgi, pati biju enerģijas pārpilna, gulēt negribēju, bēbis gulēja gandrīz visu laiku, tāpēc pati uzaicināju ciemos pašus tuvākos cilvēkus. Ar puķēm gluži nenāca (tīri praktisku iemeslu dēļ-kur gan es tās tur likšu) bet apciemoja, apskatīja jauno radinieci, atnesa ēdienu un dažādus žurnālus laika īsināšanai. Vienalga, ko domā citi par tādu apciemojumu, biju viena pati palātā, nevienu tas netraucēja, vismaz kaut kāda pārmaiņa tajās garlaicīgajās dienās :D
Pārējiem radiem (bet arī ne visiem) bēbi atrādījām nedēļas vecumā mājās.

Es domāju, ka negribēšu/neaicināšu viesus ne uz slimnīcu, ne uz mājām vismaz pirmās 2-3 nedēļas. Iemesls ir nevis bēbis, kuru "nedrīkst rādīt", bet es pati. Nezinu, kā jutīšos, kāda izskatīšos, kā pratīšu apieties ar mazo, kā mazais uzvedīsies. Nezinu, vai man būs laiks/spēks kopt māju, domāt, ar ko pacienāt utt. Domāju, ka skatīšos pēc situācijas.

Draudzene visiem piekodināja, ka raudzības būs tikai tad, kad bērnam būs 3 mēneši. Realitātē viņa jau pēc pāris nedēļām zvanīja un teica: "Kur tu esi, es mirstu nost no garlaicības" :D

Neesmu ne par, ne pret - katrs jūt, kā viņam ir labāk.

Pie manis nākamajā dienā pēc bērna dzimšanas atnāca tuvākie ģimenes locekļi un draugi. Man tas bija svarīgi (jo es jau 2 mēnešus vairs nebiju attiecībās, kad bērniņš piedzima, un viņa tēvs dzimšanas brīdi izklaidējās ar jauno draudzeni citā pilsētā un nemaz neieradās uz dzemdību namu). Bērniņš piedzima vesels, draugi bija priecīgi viņu ieraudzīt un mani atbalstīt :)

Esmu pret.
Jaundzimušajam vēl tikai veidojas imunitāte.
Tas dzemdību laikā un pirmajās dzīves dienās sastopas ar pirmajām baktērijām, mikroflora tikai veidojas.
Tāpēc sākumā, manuprāt, jo mazāk cilvēku, jo labāk :)

Pie manis bija tikai mani vecāki. Gribēju lai atnāk arī mammas māsa, bet viņa diemžēl netika. Nevienu citu neaicināju un negribēju redzēt.

Es uz šo brīdi lkm īsti negribētu,lai visa lielā radu saime skrien uz slimnīcu bēbi skatīt. Bērna tēvs, mammas, tēti, brāļi, māsas...ok.
pārējie radi tiktu aicināti, kad bebis būtu mājā jau iekārtojies.

Man pret to nav iebildumi, man arī nāca draugi ciemos, un brālis ar sievu, jo vecāki dzīvoja tālu. Un biju tikai priecīga, ka kāds mūs apciemo, jo gribēju dalīties savā priekā, nevis trīs dienas tikai pa telefonu sarunāties. Bet man patika, ka es pati izvēlējos laiku cik ilgi gribu ciemiņus un ka neviens nevarēja traucēt mūs palātā, jo mums ciemiņi tur nedrīkstēja iet, tikai tad varētu, ja būtu attiecīgs līgums, tā nu visi ciemiņi kas nāca pazvanīja un tikāmies apmeklētāju istabā. Neko sliktu nevaru teikt par to, ka aplūkoja tik ātri, tik un tā visi saprata, ka ilgi nevar ciemoties, jāļauj aprast ar to.

Es jau vēl tikai dzemdēšu, bet slimnīcā droši zinu, ka ciemos redzēt gribēšu tikai abas mammas un savu brāli. Mana labākā draudzene jau mani nostādīja fakta priekšā, ka tiklīdz es tikšu laukā no slimnīcas, tad viņa nākšot ciemos morāli atbalstīt. Un es esmu viņai par to tikai pateicīga, jo viņas 3 bērnu pieredze man noderēs. Par to paziņošanu - draugiem uzsitīšu sms. Pārējie lai paliek nezinot.

arī to, ka mazais piedzimis uzzināja tad, kad bijām mājās jau.

Nu šo es arī nesaprotu. Manai mammai kas tāds būtu zināms tikko tas būtu noticis. Visticamāk jau mana mamma būtu mani katru dienu nomocījusi ar padsmit zvaniem un viņai tas nekādi nevarētu paslīdēt garām nemanīts.

Par tēmu-es drosi vien baigi negribētu, ka visi nāk, jo diez vai izskatītos īpaši labi. Bet es domāju, ka nāktu ģimene-mamma, tētis, brālis, māsa. Un tuvākie draugi-tie mani tāpat ir redzējusi visādās stadijās :D Pārējos gan gribētu redzēt vēlāk. āā, nu, protams, vīrs.

Tas laikam atkarīgs no attiecībām ar savu māti. Man mamma ir akušiere, varētu pati piedalīties dzemdībās :)

Ljoti labi saprotu,ka neveelas raadiit citiem beernu. Mana mamma savus divus mazbeernus arii neskreeja uz slimniicu skatiities,un neviens nejuutas apbizhots,man laikam kaut kaada diivaina saprotosha gjimeniite,kas saprot,ka nav ko uzmaakties uzreiz ar saviem baloniem un davanam.
Kas te uzrakstiija,ka beernam ir vienalga,kad ir mazinsh,nu nav gan vienalga vispaar. Nav veel pieradis pie savas mammas,ka veel bars ar cilveekiem vinju skataas. Mazs beerns tachu pats no savaam peedaam nobiistaas,kur nu veel demist omju,opju,masicu un draugu sejaam.
Pati arii noteikti neveeleetos redzeet neko vairaak par miiljoto cilveeku,un vecmaaminju miesa un asinis,mieriigi var pagaidiit. ;)

Ka atnāk paši tuvākie - tas taču ir pašsaprotami. Ir jādalās savos priekos ar tuviem cilvēkiem. Draugi, paziņas, tāli radi - protams, nē. Tā jau tīra pieklājība neuzbāzties.

Mana mamma jau otrā dienā atskrēja uz slimnīcu,tāpat arī topošie bērniņa krustvecāki,pārējie mazo redzēja tad kad palika mēnesītis. Jo gan man ,gan mazajam vajadzēja pierast vienam pie otra.

Esmu pret.
Man tas škiet ļoti intīms proces + pēc dzemdībām biju nogurusi un mēģināju aprast ar jauno dienas ritmu un statusu.
Vīrs, tas protams pats par sevi saprotams, bet ..biju vīlusies, kad ieradās arī viņa vecāki un vēlāk arī bērna krustvecāki. Apzinos, ka viņiem vislabākie nodomi bija, bet es labprātāk būtu bijusi viena.
Pēc tam, kad mazais jau apvelies plus diena kaut kādā ritmā iegājusi ( 3-4 mēneši) lūdzu, lai nāk .

savu mazo es ljaavu apciemot tik peec menesha.

Meitenes , Jums nebija DzN garlaicīgi?

Wee, nu man nebija. Pirmo dienu es guleju ka nosista, jo nomocijos nakti dzemdibas,pec tam blenzu uz mazo,lasiju visvosadus buklettus,gramatas,ko man sanesa. Ar masinam tarkskejam,vingroju palata:D
Man pat neta nebij.

Meitenes , Jums nebija DzN garlaicīgi?

Man bija super vieglas dzemdības, nebiju ne mocījusies ne sagurusi. Tā kā pie manis visu laiku kāds nāca, tad nebija garlaicīgi tajās 2-3 dienās. Bet bija arī TV. Internets gan tad vēl nebija.