Man visu mūžu ir bijusi arahnofobija, varu infarktu ķert, ja pēkšņi ieraugu zirnekli. Iedomājieties, kā man gāja, kad pagājušajā vasarā pārvācos uz privātmāju, kur istabā vien bija padsmit zirnekļi? Pirmās divas nedēļas es to vien darīju kā kliedzu un dzēru nervu zāles, rāvos pa nakti no miega augšā, jo likās, ka tie zirnekļi pa mani rāpo. Izstaigāju māju ar putekļu sūcēju un kā terminators bez žēlastības sasūcu visus putekļusūcējā. Tas līdzēja burtiski uz pāris dienām. Tagad mēs mierīgi līdzāspastāvam. Ja viņi istabā sarodas par daudz un tīkli sāk kļūt redzami, tad izsūcu ar putekļu sūcēju, bet ja viņi man virsū neskrien, tad lai mierīgi dzīvo. Vienu tādu resno, kāds ir Zīlei, man gan nācās ar Kobru noindēt, jo viņš spītīgi tīklu taisīja priekšā ārdurvīm verandā. Baidīšana prom nenesa rezultātu un nekas cits neatlika kā aizsūtīt nabagu uz citiem medību laukiem. Es vēl ik pa laikam iespiedzos, kad kāds zirneklis mani pārsteidz nesagatavotu, bet tā bailes ir pazudušas.