Man ir tāpat kā tev. Ātri varu sākt pinkšķēt,kliegt,priecāties utt.. Parasti,kad gribas raudāt,es domāju par kaut ko skaistu,jauku,lai nav pie katra priekšnieces rājiena jāiet raudāt. :D Dusmas es cenšos kaut kā apslāpēt,eju skriet,izmisīgi kārtoju māju(man pat ir jautāts - tu gaidi ciemiņus,ka tik traki visu kārto :D) ,aizeju kaut kur viena pati izkliegties,bet uz citiem ne reizi neizgāžu,strīdos mūku prom,iztrakojos,nāku atpakaļ normālā tonī izrunāties. :) Kad esmu priecīga,tad gan to redz visi, skaļi dziedu,dejoju,smaidu. :D Tiešām kā mazs bērns,bet nu ko padarīsi,temperamentu neizmainīs. :D Man tas ļoti besī,tāpēc sev blakus labprāt izvēlos mierīgus cilvēkus. :)