Atvainosanaas.

Kādreiz bija nereāli grūti. Tagad, kad mainos- tad cenšos atvainoties, ja esmu pieļāvusi kādu kļūdu, nevis kā auns iespītēties un neatzīt to.

Nav man liels ego, bet atvanoties grūti, lai arī saprotu kļūdu un tiešām dziļi pārdzīvoju. Domāju, pie tā daudz mēdz būt vainīga vide, kurā cilvēks uzaug..

Mans viirs dziivo ar saukli - man ir taisniiba arii tad, ja man nav taisniiba. Vinjsh atvainojaas savaadaak, ar darbiem, taadejaadi izpeerkot vainu. Vaardus gan nevar paari luupaam dabuut.
Man nepatiik atvainoties, bet es to daru ja esmu vainiiga. Pienaakuma apzinja neljauj riikoties savaadaak. Tiesa, ar sakostiem zobiem un vainiiga sunja paskatu. Ja turpinu uzskatiit, ka man ir taisniiba, tad gan nee.

Es objektivi pati par sevi tomer nevaru pateikt , sija jautajuma ... :D jo man jau liekas , ka esmu loti racionals cilveks :D un dzivoju pec principa '' ka Tu pret mani , ta es pret Tevi '' . Man ta isti nav par ko atvainoties...

Es protu atvainoties, ja esmu vainīga, varu nogadīt, lai man atvainojās, ja zinu, ka neesmu vainīga. :) Man nav grūti pateikt, ka esmu kļūdījusies, mana vainas apziņa grauž mani. :)

Savai ģimenei un mīļotajam cilvēkam nav grūti atvainoties. Dažkārt atvainojos pat ja neesmu bijusi vainīga, vienkārši atvainos par to, ka izcēlies strīds.
Svešākiem cilvēkiem man ir grūtāk atvainoties.

Es mierīgi varu atvainoties, ja tiešām jūtos vainīga - es pat nepieļauju iespēju, ka to nedarītu. Bet, ja es tomēr nejūtos vainīga un otrs cilvēks spiež uz to, ka esmu pāršāvusi pār strīpu vai kļūdos, tad ir kā ir.. grūti tad ir izmocīt atvainošanos vai arī nemaz neizklausās pēc atvainošanās :D

S80 ka nav kauna ta atklati melot?

Es varu bez probleemaam atvainoties. Es vispaar nesaprotu, ko ar to lielo lepnumu un ego var dariit? Nekad neesmu sapratusi un lielaakoties tas mani cilveekos nereaali kaitina - dazhas labaakaas drauzenes arii taadas ir, muuzhaa neatvainosies, jo redz savs lepnums bla bla bla.

Dažkārt atvainojos pat ja neesmu bijusi vainīga, vienkārši atvainos par to, ka izcēlies strīds.

Tieshi taa. Labaak seedeet ar savu lepnumu un sabojaataam attieciibaam?

Nav grūti atvainoties. Citreiz pieklājības pēc, citreiz pat neiedziļinoties huiņā mēdzu atvainoties. Citreiz tiešām esmu vainīgs un zinu, ka mēsls uz mani ir apvainojies un es eju atvainoties.

Tie, kas nespēj atvainoties, drīzāk neuzdrīkstās un ir maziņi savā dvēselē.

Atvainojos tikai tad, ja zinu, ka esmu vainīga. Nēesmu cilvēks kurš atvainosies tikai tāpēc, lai glābtu attiecības vai draudzību. Uzskatu, ka arī tie, kas pārāk bieži atvainojas, nemaz tā īsti nesaprot vārda "piedod" , "atvaino" nozīmi.

Vēl man ir izņēmuma gadījums, ja es apzinos, ka esmu vainīga pie tās situācijas, mazāk, bet tāpat, tad es varu atvainoties. Visvieglāk ir atvainoties cilvēkiem, kas ir dārgi, tas neprasa neko un priekš viņiem arī ir titāna pacietība, ja vajag. :)

Savu kļūdu vienmēr atzīstu, bet atvainojos tikai tad, ja strīdoties par savu taisnību esmu kādu ļoti personiski apvainojusi. Tāpat nekad neatvainojos, ja nejūtos vainīga - priekš kam liekuļot?

Atceros,ka man bija taads gadijums darbaa-bija jaaiet man ,un veel vienai koleegei atvainoties direktoram.Vairs neatceros par ko ,bet bija mums abaam jaaiet...Taa otra sieviete ir no Afganistaanas (loti speeciigi cilveeki savaa praataa),un es jau peec sejas redzeeju,ka vinai tas buus neiespeejami-kaut kas sajos cilveekos ir taads-nekad "nenolaidiisies uz zemes"...Iegaajaam pie taa direktora,es ar smaidu uz luupaam pateicu savu sakaamo,bet vina kluseeja-kaa valodu pazaudeejusi...Tas direktors mums abaam uzsita pa plecu ,un tikai noteica-viss buus labi!Tajaa briidii ,kad gaajaam aaraa no kabineta,taa sieviete man teica-tev tas viss iznaaca tik vienkaarsi,viegli-tu pat nebiji vainiiga...un es, kurai tiesaam vajadzeeja atvainoties -nespeeju,bija neiespeejami gruuti ...!Es toreiz zinaaju tikai vienu-man jaasaglabaa tas darbs-lai vai kas.
No taa laika daudz gadi jau pagaajusi , es veel joprojaam straadaaju savaa darbaa,bet sii sieviete sen jau atlaista no darba-pielaida otereiz kluudu,kuru atkal neatzina...