Sapņi, murgi un vēl šis tas

Tur bija vārds un uzvārds, bet ne tagadējais. Bet, pamostoties, es vairs neatcerējos precīzu uzrakstu. Tomēr, atrodot to kapakmeni, uzsākās citu sapņu sērija - it kā atmuguriski sekojot tai dzīvei. Respektīvi, kapakmenis, tad sāku redzēt tās sievietes nāvi, un tā tālāk. Ilgākā laika periodā tā ķēdīte nonāca līdz pat tās dzīves bērnībai. Interesanti, protams. Diemžēl pirms vairākiem gadsimtiem un citā valstī, līdz ar to, neko daudz atrast man neizdevās. Pilsētiņa no sapņa gan eksistē (drīzāk mazs ciematiņš) un kādreiz noteikti to apciemošu.

Es atceros savus sapņus. Īpaši pusaudžu gados sapņiem bija tendence atkārtoties. Tagad tā vairs faktiski nenotiek. Bērnībā sapņos ļoti bieži slīku. Ja tie sapņi būtu bijuši maz, varbūt nekas nebūtu noticis, bet es to iespaidā paniski baidos no ūdens, tik ļoti, ka paralizējos un vairs nevaru paelpot. Lieki teikt, ka peldēt tā arī neiemācījos. :) Un tas viss tikai tāpēc, ka zemapziņā ūdens saistās ar slīkšanu.
Ja es neatceros, ko esmu sapņojusi, tad kādas piecas minūtes pie tā piedomāju un sapnis kaut kā uzpeld atmiņā.

Bet vispār esmu sapņotājs ar stāžu. Man ļoti patīk sapņot. Bieži sapņi precīzi piepildās. Par to šeit jau esmu rakstījusi un neatkārtošos. Lielākoties, protams, ir vienkārši sapņi, kas ir interesanti. Man laikam vairs neeksistē tāds jēdziens kā murgs. Par tādu varētu nosaukt tādu, kurā redzu, kā nomirst kāds tuvs cilvēks, bet, par laimi, kopš tēta nāves (kad to nedēļu iepriekš nosapņoju), neko tādu vairs neatceros... Pārējie ir tādi interesanti sapņi, pat, ja tur ir slepkavas, laupītāji, kaut kur jābēg, ar kaut ko jācīnās.

Viens no tādiem spilgtākajiem ir bijis, kad sapnī jutu, ka mani ceļ uz augšu - tādā kā gaismas starā. Mani ar to pacēla līdz mēnesim un es redzēju Zemi no tā virsmas, tumšā izplatījumā. Tas bija tā ļoti iespaidīgi. Uz Mēness mani sagaidīja vecs vecītis ar baltu bārdu un skrandās. Ne jau kristiešu dievs, bet drīzāk tas mūsu pašu latviešu teiku un pasaku dieviņš. Neatceros, ko viņš man teica un kāpēc tas viss notika.


Vispār ļoti bieži sapņoju par debess ķermeņiem. Pasaules gala sapņos pie debesīm parasti uzrodas divi spīdekļi - vai nu divas saules, vai divi mēneši. Kaut kā tā.

Ā, man vismīļākie ir apokaliptiskie sapņi. Žēl, ka tik reti nākas tos piedzīvot. Ir bijuši arī sapņi, kuros sākas karš, tad ir tāda bailīga sajūta. Atceros vienu spilgtu sapni saistībā ar karu - es skrēju pa mīnētu lauku un uzkāpu uz mīnas un man sašķaidīja kāju. Tas it kā liekas briesmīgi, bet man likās wow - ka es tāds kareivis esmu. :D

Riot, + par slīkšanas sapņiem, tādi man agrāk arī bija ļoti daudz, tagad retāk. Un tieši tāpat kā Tev man ir milzīgas bailes noslīkt, tāpēc uz peldētajiem sanāk tikai noskatīties... :)

Interesanti lasīt, ka citiem ir tādi specifiski un interesanti sapņi :) Mani ir tādi parasti, tikai neloģiski (kā jau sapņi), vairāk saistīti tieši ar mani pašu nevis globālām problēmām.

Es miršanas neredzu, vismaz neatceros. Taču divas reizes ir bijis, ka redzu vnk parastu sapni un tajā ir cilvēks un vēlāk uzzinu, ka tas cilvēks nomiris +/- ap to laiku. Pēc tam bija tāda ērmīga sajūta, jo pirms tam pati brīnījos, kāpēc gan sapņoju par šiem cilvēkiem. Viena bija attāla radiniece un otrs attāli pazīstams.

Slīkšanu arī bieži redzēju, bet man arī dzīvē bail no ūdens.

amanda_l, un kā Tev ar vārdiem sapņos? Piemēram, ja kāds nepazīstams cilvēks sapnī, viņam ir vārds vai nav? Un dzīvnieku vārdi? :D

Hmm, šādas nianses laikam pat neesmu piefiksējusi. Šķiet, ka nepazīstamiem nav. :)

Tieši šonakt redzēju diezgan dīvainu sapni. Redzēju, ka visus savus bijušos apglabāju. Tipa tā kā bērēs. Piemineklis ar vārdu uzvārdu, blakus ziedi un man kāds svešs cilvēks saka, ka es drīkstu izvēlēties pati vietu, kur kuram būs kapa vieta. Vot tas ir dīvaini.

Lai gan domāju, ka šis sapnis lieliski parāda, ka man ir jābeidz domāt pagātnē, bieži atceros bijušos, analizēju situācijas,kāpēc pašķīrāmies utt.

Man bija viens moments ,kad sapņoju par tornado, jo man pašai no viņa ir ļoti bail, laikam mana zemapziņa spēlējas ar mani :D

Man pirms kāda laika itin bieži atkārtojās sapņi, kur es stāvu un skatos, kā no debesīm krīt lidmašīnas un zemē sprāgst un deg ar lielu liesmu. Vietas mainās, tad tās krīt pilsētā, tad sporta laukumā. Bet pēdējā laikā manos sapņos figurē čūskas - lielas, mazas, daudz, maz utml. Ā, un vēl pēdējā laikā pa laikam sapņos lidoju (nu tā kā Pīters Pens :) ). Viens sapnis, saistīts ar lidošanu, vienreiz bija atkārtojies un tad tajā sapnī es pati sev pateicu - eu, šeit es jau esmu bijusi:) Pēdējo reizi lidoju ar spārniem.

Kāda var izskaidrot to čūsku padarīšanu?

Hmmm, čūskas norāda, ka šobrīd tev apkārt ir daudz melīgu, nodevīgu cilvēku, kuriem nedrīkst uzticēties. Parasti tās ir sievietes. Darba kolēģes, draudzenes, paziņas.

rrrrr, paldies, būs jāpadomā, kuras tās varētu būt :)

Reiz pie Stradiņu Miega laboratorijas vadītāja konsultējos par šo tēmu, pētnieciska darba ietvaros, tādēļ nekādiem tulkiem neticu, tīra smadzeņu, apziņas, zemapziņas darbība papildināta ar neseniem iespaidiem, domām.

Queen, tādā gadījumā, kā, tavuprāt, izskaidrot tos sapņus, kas pēc sapņošanas piepildās, pie tam, ar baisu precizitāti, lai gan cilvēks neko tādu pirms tam nav pat iedomājies, ka tā varētu notikt? (piem, manis minētais gadījums)

Mani kaitina tas, ka ir sapņi, kurus gadiem ilgi nesanāk aizmirst.
Ir sapņi, kurus no rīta pamostoties atceros, taču dienas gaitā jau tie pabalējuši no atmiņas un pēc dienas vai divām jau vairs neatcerēšos par ko vispār sapnis bija, neatkarīgi no tā vai tas radīja patīkamas vai nepatīkamas izjūtas. Taču ir bijuši tādi sapņi (precīzāk - murgi), kurus esmu sapņojusi pat 2-5 gadus atpakaļ, taču joprojām atceros un atceroties caur ķermeni izskrien trīsas domājot par to, cik nepatīkami tie bija.
Vēl nepatīkamas izjūtas sagādā pārlieku reāli sapņi. Spilgtākais piemērs - pamostos no tā, ka mani sauc draugs, aizeju uz virtuvi, uzlieku tējkannā vārīties ūdeni, pieeju pie spoguļa, sāku ķemmēt matus un BAMS! - pēkšņi pamostos un esmu neizpratnē, jo sapnī redzētais bija tik reāls un perfekti attainoja to, ko daru katru rītu. Pamostoties pat jautāju draugam, kāpēc viņš mani saucis un uzmodinājis, bet viņam pārsteigums un atbilde: "Neesmu Tevi vispār saucis!" Kopš tā laika vajā kaut kāda mini paranoja, jo bieži vien ikdienā pieķeru sevi pie domas - un ja nu arī šis mirklis ir tikai sapnis un es pēkšņi no tā pamostos?! Nepatīkamas izjūtas.

Daudzas stāsta par saviem murgiem, bet tie man liekas vienkārši slikti sapņi. Es savus sliktos sapņus atdalu no murgiem, jo sliktu sapni varu pārvērst un kontrolēt, un vispār tas tikai tāds action vien ir. Bet murgus es kontrolēt nevaru - ja cenšos, tad krītu vēl dziļāk un sapnis paliek baisāks. Vienīgais pluss ir tas, ka protu pamosties dažu sekunžu laikā un nekad murgā ilgi nepalieku. Murgs man ir tikai viens, kas atkārtojas bieži un kurā ir maz vizuālā materiāla - vairāk skaņas, bailes, pretīga sajūta, krišana kaut kur nebūtībā. Izvairos no šausmenēm un baisiem attēliem, jo negribu, lai murgiem klāt nāk vizuālais. Man liekas, es sajuktu prātā.

Nekad nemurgoju ar ieslēgtu gaismu, tas ir mans slepenais ierocis. :D

Ir arī citi sapņi kas ir atkārtojušies, bet tie ir baigi random sapņi, kuros vienmēr patīkami atgriezties - kā mājās.

Labos sapņus cenšos pierakstīt, citādi aizmirstu dažu minūšu laikā. Tās ir jaukas atmiņas, kā īstenība, jo, lai ko arī kāds teiktu, tu tur biji un to darīji, un juties laimīgs, un tev gribas vēl.

Lol, tikko atcerējos, ka, ja nosnaužos pa dienu 99% tas būs erotiskais sapnis.
Puiša man nav, tāpēc patīk diendusu pagulēt :D

Queen, oho, interesanta tēma! Varbūt ir kāda grāmata, ko ieteiktu izlasīt par sapņiem? Trakoti interesē...:)