Man pusaudžu gados bija tādi ilgstoši murgu periodi. Tagad es neteiktu, ka redzu murgus, bet tie noteikti nav nekādi parastie sapņi. Piemēram, aizvakar sapņoju, par divām sievietēm no seriāla Orange is the new black, kaut šo seriālu jau neesmu redzējusi ļoti ilgu laiku. Sapņoju, ka viņas no cietuma tiek aizsūtītas uz pazemi, kas līdzinās vairāk kaut kādai ellei. Tur viņām visu laiku ir smagi jāstrādā un no turienes nav iespēju ne izbēgt, ne arī kādreiz izredzes izkļūt ārā. Laikā, kad bija jādodas gulēt, viņām bija jāieguļas tādos kā dzeltenos apsūbējušos plastmasas sarkofāgos, kas pēc aiztaisīšanās ieiet zemē. Pēc tam sapņoju, ka viņas cenšas izbēgt, lienot pa alpīnistu trosi uz kaut kāda torņa jumtu, un viena no varonēm, kašķa dēļ, nokrīt no lielā augstuma un nositas.
Briesmīgākais un spilgtākais sapnis, kuru es atceros - gāju pa kapsētu (tādu ar veciem pieminekļiem, tumsā un miglā) un meklēju savu kapakmeni. Neatceros vairs vai man to izdevās atrast, bet pēc pamošanās jutos ļoti jocīgi.
Esmu pēdējo 2 vai 3 gadu laikā redzējusi arī divus ļoti līdzīgus sapņus. Abas reizes pastaigājos pa Parīzi, vienām un tajām pašām vietām, bet otrajā sapnī brīžiem uzplaiksnīja doma, ka man jau tāds sapnis reiz ir bijis.
Man patīk, ka varu atcerēties savus sapņus, jo esmu tajos redzējusi arī neaprakstāmi skaistus skatus un darījusi neiespējamas lietas, piemēram, lidojusi. Žēl tik, ka neesmu rakstniece vai kino režisore, tad maniem spilgtajiem sapņiem būtu lielāka jēga. :D Domāju, ka tas, ka tev ir dota iespēja šos sapņus atcerēties, ir jāuztver kā dāvana. Ne visiem tā ir dota.
Sapņu tulkiem neticu, bet katru reizi, kad mainās laiks, piemēram, vasara pāriet rudenī, es praktiski vienmēr murgoju, ka kāds mani cenšas nogalināt. Vai arī, pirms saslimšanas, sapnī redzu duļķainu ūdeni.
72
