Cik taalu?

Sava drauga deelj paliku Francijaa, kad man klaajaas ljoti ljoti gruuti - likaas ka shejienes dziive ir strupcelja, ka man nav draugu, karjeras izaugsmes, nenormaali pietruuka Latvija un man bij neliela depresija. Bet es paliku, jo miilu. Tagad nenozheeloju it nemaz, jo ir gan draugi, gan arii karjeras iespeejas, un joprojaam esmu kopaa ar savu miiljoto cilveeku. Kraapshanu nepiedotu, stalkojusi vinja profilus arii neesmu (nu biiishkjin attieciibu saakumaa gan :D). Man liekas, ka ja ir lemts, tad vispaar nekur "taalu" nebuutu jaaiet, lietaam jaanaak dabiski.

Ko es nedaritu neviena viiriesha deelj? Ja runaajam par reaalaam lietaam (nevis kaut kaadaam radinieku nogalinaashanaam, pashnaaviibaam, vai tik pat absurdaam lietaam), tad tieshaam nezinu. Doties vinjam liidzi vareetu arii uz Kjiinu, par vegjetaarieti arii vareetu kljuut. Nu nezinu, kam taaaadam ir jaanotiek, lai tas skaitiitos kaut kas ljoti traks

Nomainiiju valsti,vinsh gan beigaas neizraadiijaas taa veerts. :D Esmu piedevusi arii kraapshanu,bet tagad es nezinu vai piedotu,jaskatas no situacijas.
Laikam jau nespetu piedot,no realam lietam ka saka demoiselle, kaadu milziigu nosleepumu,piemeram,ka man aiz muguras spele automatos,lieto narkotikas,nodarbojas ar mahinacijam.

Kad uzzināju par krāpšanu- gājām katrs savu ceļu.
Kad man piedāvāja doties līdzi uz citu valsti- izvēlējos palikt LV un visu sākt no jauna.
Kad mani viens un tas vīrietis, kuru ļoti, ļoti mīlēju bildināja 2x- es pateicu nē, jo nejutos gatava laulībai 20 gados, tas bija ļoti smags lēmumus, jo šo cilvēku ļoti, ļoti mīlēju un ik pa laikam atceros, bet priecājos par viņa panākumiem. Varbūt toreiz bija pareizi neapprecēties.
Piedāvāja līdzi braukt uz ASV dzīvot, strādāt- neaizbraucu.


Laikam esmu slikta sieviete, kaut kā tā arī laikam daudz dēļ vīrieša nespēju izdarīt.
Cienu sevi, visus lēmumus apsveru ilgi un pamatīgi. Varbūt pagātnē kļūdījos, bet to jau vairs neizlabot. Dzīve turpinās.

Ar ex viiru biju paarkaapusi paari daziem saviem principiem. Vedu dubulto graamatvediibu, un te runa neiet par nodolklju nemaksaashanu 5 vai 20 cilveekiem, bet krietni vairaak, esmu sliicinaajusi dubultaas graamatvediibas papiirus WC, kad finansu inspekcija ir klaat, izmaaniijusi biznesa idejas un plaanus no iedzeerushiem biznesa partneriem, lai tos nodotu. Un lai veel kaads tikai pameegina teikt, ka maajsaimnieceem uz papiira nekas nepienaakaas. Grrr.

Rakstu un nevaru nesmaidīt/nesmieties. Draugs kaut kad sen atpakaļ iedeva paturēt telefonu un uz brīdi aizgāja. Protams, ka ielīdu sms! Toreiz gan nebija bez iemesla, bet tomēr... atnāk atpakaļ, atver pēdējās lietotās programmas un loģiski, ka saprata. (Nu jā, es tak neiedomājos tās aizvērt, tā teikt- meliem īsas kājas).
-Lasīji manas īsziņas?
(Mincis lielām acīm, ar "kā tu tā vari domāt?!" seju ) -Nē!
Bet draugs vienmēr var pateikt, ka meloju :D Tad nu sajutos ļoti tizli :D Losene!

Bet, jā, ir lietas, kuras piedevu viņam attiecību sākumā. Ļoti naiva biju. Tagad pasūtītu 3 mājas tālāk. Nekrāpa, nē, bet stulbi izdarijās. Lieki teikt, ka ir mainījies un pats to atdzīst. Vairs tā nedarās :D

Ja godīgi, bija viens brīdis, kad viņš domāja, ka viņam būs pēc vidusskolas jābrauc prom un jāspēlē ārzemēs, bija reāls piedāvājums. Biju 100% gatava braukt viņam līdzi. Tā kā viss pajuka un viņš pats saprata, ka vēl negrib braukt prom- palikām. Arī ja turpmāk viņam būtu piedāvājumi ārzemēs- es noteikti brauktu līdzi un viņu atbalstītu. Nu jā, tikai tad droši vien bakalauru pabeigtu šeit.

Es arī esmu no viltus profilu rakstījusi, bet tad biju pusaudze :D Esmu piedevusi krāpšanu, ko tagad diez vai darītu.
Ar tagadējo draugu nekas traks nav darīts. Vienīgais trakais, ko darītu būtu pēc studijām pamest LV, bet vismaz pagaidām spītīgi spirinos pretī, jo neesmu gatava pamest LV. Un tur nav tā, ka ar draugu neredzu kopīgu nākotni vai kā, vienkārši negribu būt tik ļoti tālu no mājām.

Kad tikko bijām iepazinušies un vēl nebijām kopā, čatojot ar citu puisi, ko dzīvē nepazinu pa skype, atklāju, ka tam puisim mans topošais draugs ir kontaktos, kaut viņi arī dzīvē nav pazīstami. Tā nu liku tam puisim visu ko rakstīt un prasīt manējam, lai redzētu, vai viņš man nemelo. Es nezinu, kāpēc tā darīju, bet nu pārbaudi viņš godam izturēja :D
Vispār nezinu, manas attiecības man pagaidām nav likušas darīt trakas lietas puiša dēļ, tāpēc nekas cits īsti nenāk prātā...

Kas tik nav darīts , kaut kopdzīvei tikai pamats ielikts :)
Smagi nopūšos saprotot ka pati grūtākā dzīve vēl tikai priekšā !

Pirmās mīlestības dēļ desmitajā klasē aizgāju spēlēt basketbolu skolas pulciņā. Haha, mīlestība uz puisi aizmirsās, bet uz basketbolu gan nē. :D

Minci

Vinsh sarakstiijaas ar citu(-aam)?

Un esi veel ar to pashu puisi kopaa? :) Iisti nesapratu to.

Biju gatava braukt kristīgā ceļojumā uz otro Latvijas galu,kaut gan man tajā vecumā baznīca galīgi neinteresēja,gribēju vienkārši satikt puisi. :D
Beigās brauciens pajuka,jo nebija transports,un par laimi,ka tā. :D

Esmu attiecību sākumā stalkojusi puiša pagātni. :D Beigās es uzraku vis kaut ko nepatīkamu un tikties vairs negribēju. :D
Tagad cenšos būs atklāta un tādus jokus vairs nespēlēju. :D

Esmu, esmu ar to pašu kopā :) Nē, nesarakstījās.

Grūti paskaidrot. Bija pats attiecību sākums, kādu mēnesi tik bijām kopā. Toreiz ļoti traki saslimu, gulēju mājās ar 40 grādiem, pusi filmēju, kas notiek, pusi nē. Un tajā laikā čalītis aizgāja ar bijušo uz vienu pasākumu, kaut gan man iepriekš teica, ka ies ar draugiem. Pats atzinās toreiz. Un man par to pasākumu teica vienu, bet sociālajos tīklos rakstīja otru. Dusmojos, bet piedevu. Tad arī kļuvu piesardzīgāka- sāku "čekot" telefonu un tā.

Nu daudzi tādi sīkumi bija. Bet tagad skatoties atpakaļ vienkārši saprotu, ka tajā laikā es viņam nenozīmēju tik daudz, cik viņš man. Ar laiku pieķērās man aizvien vairāk un tagad viss ir ok. Domāju, ka tagad vairs neko tādu nedarītu, vai arī vismaz es to zinātu.

Diemžēl jāatzīst, ka esmu gājusi nu tik ļoti tālu attiecību un vīrieša dēļ, pazemojusi sevi līdz pēdējam. Sākumā piedevu sarakstes ar citām, pēc tam jau tikšanās ar paziņām un tikai draudzenēm, pēc tam nāca arī krāpšana, meli, neskaitāmas pamešanas un lūgšanās atkal ņemt atpakaļ, ko es arī darīju, sms vakarā ar tekstu, ka šonakt nenakšņos mājās un tā tālāk. Godīgi sakot, gāju cauri šausmīgam murgam, brīžam biju tik tāli novesta, ka sēdēju, paniski raudāju un domāju, ka nekad no tā visa neizkulšos, jo es nespēju bez viņa dzīvot. Biju stulba un bez jebkādas pašcieņas, jo par sevi, savu laimi un labklājību augstāk nostādīju cilvēku, kuram biju tikai kājslauķis.

Pats trakākais, ko tā paša puiša dēļ darīju - nostājos pret ģimeni, vienkārši visiem tuviniekiem uzgriezu muguru, jo viņi nepieņēma to, ka tādam cilvēkam devu atkal un atkal iespēju pierādīt to, ka viņš ir mainījies. Un to es nožēloju ļoti, ļoti.

Veel jautaajums...

Esat kaadreiz turpinaajushas guleet, tikties ar puisi, kursh konkreeti shkiet babnjiks..(peec uzvediibas, bet konkreeti nebuutu piekjeerusi sarakstamies ar citaam vai guljot ar citu) ar ceriibu vai domu, ka varbuut ar laiku vinjsh izmainaas Tevis deelj? Ka izdzeesiis visas aizdomiigaas kiskas no draugiem, rakstiis Tev vieniigajai un no babnjika kljuus par princi, kursh skries tik pie Tevis :D :D

Tas tachu ir ljoti naivi taa domaat un taadam tipam izmianiities nereaali, vai ne? :) :)

Sommer
Un kaa viss tomeer beidzaas? Kaa radi speeku no vinja aiziet.. vai vinjsh tevi pameta?

Cik tālu?

Bija man viens tāds "negadījums" divu gadu garumā! Ļāvu sevi muļķot un turpināt ticēt tam,ka viņš mainīsies un darīs visu,lai kļūtu par to ko viņš saka, bet... man apnika lāpīt savu sirdi. Biju nelaimīga. Viņš nekad nevēlējās runāt par to,kas tad mēs īsti esam viens otram, nepietika tikai ar mani un vienmēr vajadzēja lielu meiteņu baru blakus ar tekstu,ka lai es rīkojos, jo viņam taču ir tik daudz pielūdzējas. Es ļāvu sevi čakarēt.

Domāju, ka arī babniki var mainīties:
a) kļūstot vecākam, sāk gribeties stabilitāti. Babniks 20+ varbūt nebūs babniks 30+
b) satiekot tik brīnišķīgu meiteni, kuru vairs negrib laist prom

AHA, ir , ir naivi tā domāt. Bet jaunībā jau neviens neko neiestāstīs..kā jau meitene teica, ka nostājās pet ģmeneni utt...jaunībā visi ( nu gandrīz ) iet cauri dažādām muļkībām.Es arī esmu uzvedusies kā idiote :D kauns tagad liels..

AHA, viss beidzās tad, kad viņš izdarīja kaut ko TĀDU, ko es gribēdama vairs nevarēju ne piedot, ne aizmirst. Protams, bija ļoti grūti, nācās saņemt visus spēkus un pielikt punktu. Bet tas viss beidzās salīdzinoši mierīgi, laikam tāpēc, ka vairāk kā gadu bija visu laiku viena vienīga drāma - puņķi un asaras. Tad nu pēdējā saruna bija pavisam mierīga, jo man vairs nebija spēka ne skaidroties, ne uzklausīt viņa argumentus, ne raudāt, ne skumt. Vienkārši ātrāk gribējās prom no tā visa. Un tā punkts tika pielikts.