Vai jūs dodat iespēju visiem?

Vai ticat tādai īstai un liktenīgai mīlestībai?

pirmā? ā, ok, es to neuzskatu par neko nopietnu, skolas laikā bija un izbija, skatos tagad bildes un domāju cik labi, ka dzīve izdara savas korekcijas.


Es ticu īstai mīlestībai, piemēram, draudzība pēc gandrīz 10 gadiem pāriet spēcīgās attiecībās.

Nu dažiem pirmā mīlestība ir kaut kas vairāk par skolas romānu.

Mana pirmā mīlestība nenoliedzami bija kas vairāk par "skolas romānu" un bija ļoti grūti aizmirst, bet aizmirsu. Domāju, ka arī tu aizmirsīsi un domāju, ka ir jādod citiem iespējas, kā tad tu zini, ka ar citu nebūs labākas sajūtas (tādas pašas noteikti nebūs, bet būs citādākas), ja nemēģināsi? Man aizmiršanai vajadzēja gadus un es pie tā strādāju, bet man vispār grūti palaist cilvēkus vaļā, tāds raksturs - joprojām ar to mokos.

Neticu īstajam un vienīgajam uz visu dzīvi. Kaut kad skolas gados ticēju, bet tad sastapos ar nepārāk smuko realitāti.

Man šķiet, kas daži dzīvo pagātnē un neļaujas nākotnei.


Nesaku, ka tā ir visiem, bet manā gadījumā katras nākamās attiecības ir spēcīgākas un stiprākās. Manuprāt, tas ir likumsakarīgi, jo ko gan 16 gados var izveidot? ne jau nu stipru ģimeni, ja salīdzina ar nobriedušu prātu.

Tu pati sevi iegāz. Nearvienu tev vairs tā nebūs, jo pirmo mīlestību īpašu padara tieši pirmreizīgums un ilūzijas. Bet ar laiku nobriedis cilvēks saprot, ka ne jau kaut kādas fenomenālās emocijas ir attiecību dzinulis.

Mana "pirmā mīlestība" bija skolas laikā. Nu tāda, caur skype skaitījāmies pāris, bet skolā nerunājām :D Bet, ja mēs runājam par tādu nopietnu pirmo mīlestību, tad mēs vēl joprojām esam kopā. Īsti nav ar ko salīdzināt. Ceru, ka arī nenāksies.

Manuprāt, tas ir likumsakarīgi, jo ko gan 16 gados var izveidot? ne jau nu stipru ģimeni, ja salīdzina ar nobriedušu prātu.

Nu kāpēc uzreiz jādibina ģimene? Mīlēt var arī tāpat. Nedomāju, ka mīlestība 16 gados ir vājāka nekā, piemēram, 30.

+ Pēc tam tu satiksi cilvēku, kas beidzot tev patiks pa īstam, nevis tāpēc, ka to romantizēs pirmās mīlestības aura.

Man šķiet, kas daži dzīvo pagātnē un neļaujas nākotnei.

O jā, tā ir tā problēma, kas man ir un kas, manuprāt, arī ir autorei. Jāsaprot, ka tā ir pagātne, bija un izbija, vairs nav un nebūs.

Nerea, varbūt, tās attiecības beidzās traģiski, nekādas ilūzijas vairs nav, neidealizēju tās, vienkārši runa jau ir par to, vai atradīšu vēl cilvēku, ar kuru būs tāpat vai labāk? Pagaidām ar visiem ir tā, jā, patīk, bet nav tas, ka jūti, ka tevī tā visa ķīmija vienkārši sprāgst. :D

Bet varbūt nevajag nenormālu ķīmiju? Cilvēkā var iemīlēties arī pakāpeniski, nevis tikai zibens veidā ar vienu skatienu, kā filmās rāda.

Nu jā, bet mani tas biedē, jo beigās attapšos, ka nemaz šo cilvēku nemīlu, tas bija tikai kā plāksteris vai vienkārši kāds, kurš ir blakus, lai nebūtu jābūt vienai.

Nu kāpēc uzreiz jādibina ģimene? Mīlēt var arī tāpat. Nedomāju, ka mīlestība 16 gados ir vājāka nekā, piemēram, 30.

Tāpēc, ka mans skolas laika romāniņš kā Jūs to saucat gāja uz ģimenes izveidošanu, kāzām utt. Liku priekšā konkrētu piemēru, lai Tev saprotams.

Mīlestība vienmēr kaut kur noved, tā neapstājās, vai nu ir ģimene vai nu šķiras, nav tā, ka tikai mīlē un viss skaisti, par attiecībām ir jārūpējās. Nu, gluži kā rožu dārzu, nav tā, ka tikai iemet tās puķes dobē, lai aug.

Mana personīga pieredze rāda, ka tas, kas bija 16, ir daudz švakāks pulveris par to, kas ir tagad, man ir diez gan tuvu 30. Bravo! ;)

Nedomāju, ka ar gadiem vispār mīlestībai ir kāda saistība :) Daudzi taču precas jauni un dzīvo līdz sirmam vecumam. ;) Piekrītu, ka attiecības jākopj.

O jā, tā ir tā problēma, kas man ir un kas, manuprāt, arī ir autorei. Jāsaprot, ka tā ir pagātne, bija un izbija, vairs nav un nebūs.

Ir jāiet uz priekšu, ja nevari lieliem soļiem, pa maziņam un nevajag lūrēt atpakaļ un gremdēties kaut kādās ilūzijās, cik toreiz bija labi.... ja būtu labi, nebūtu šķīrušies! nākotnē būs vēl labāk, attiecību krāšņums nobur un ir kā brīnišķīgs taurenis, kurš atlid tad, kad patiesi esi gatava tām, nevis tad kad Tu gribētu!

Bet varbūt nevajag nenormālu ķīmiju? Cilvēkā var iemīlēties arī pakāpeniski, nevis tikai zibens veidā ar vienu skatienu, kā filmās rāda.

Man jau šķiet, ka tās filmas rada citu realitāti un tad asaras plūst kā upes uz jūru, jo redzi nav tā kā tais filmās. Nerea, es Tev dodu lielu + :)

Pēc šķiršanās sāku domāt, ka šis bija vislabākais kas ar mani varēja notikt un vajadzēja kaut ko varbūt arī pieciest un palikt kopā, bet tad satiku savu citu īsto - savādāku.
Protams viss ir pavisam savādāk, jo salīdzināt 1. attiecības ar 2. attiecībām ir pilnīgi neiespējami.
Nevajag meklēt kaut kādas kopīgās sajūtas, emocijas vai domas, kuras raisās galvā.

Personīgi manas 2.attiecības sākās lēnām un atzīšos, ka sākuma šis cilvēks nesimpatizēja nekādā veidā un viņa kompāniju izmantoju kā plāksteri līdz brīdim, kamēr man tauriņi sāka dancot vēderā, viņu satiekot.

Arī to, ka kaut kas beigās nebūs līdz galam tu nekad nezināsi.

Bet varbūt nevajag nenormālu ķīmiju? Cilvēkā var iemīlēties arī pakāpeniski, nevis tikai zibens veidā ar vienu skatienu, kā filmās rāda.

Tāda ķīmija kā filmās rāda, man bija ar pirmo puisi. Dzirksteles gaisā sprēgāja no tā, ko jutu pret viņu. Satiku tagadējo, protams, bija simpātijas, bet viss nāca pakāpeniski. Un attiecības arī ir vairāk izdevušās kā iepriekšējās. Man pat likās, ka nebūsim kopā ilgāk par 2-3 mēnešiem, bet turamies kopā jau gandrīz 4 gadus un viss ir lieliski.
Ja runā par salīdzināšanu, tad vienīgais, ko salīdzināju ir tas, kā pati esmu mainījusies uz labo pusi, ka vairāk māku kopt attiecības, rūpēties par tām un otru cilvēku.

Pirma milestiba jau tiesi tapec ir pirma milestiba,ka vina naka ar tadu vau!Un viss ir vau!Ta ka tad nebus,bus citadak..Milestiba jau transformejas atkariba no partnera.Par to nevajag domat,tas pats notiks..