bijušais

Brīnos pati par sevi, bet pagājušas divas nedēļas kopš tā pavisam droši, ka punkts pielikts, un nē - nav tāda doma ienākusi pat prātā, ja nu dikti gribēs, pats piezvanīs vai uzrakstīs :) :D

bet ja vispār kopumā - tad nē, pagātne ir pagātne, satiktu uz ielas - pasveicinātu un iespējams, kādu vardu pārmītu, bet tā internetā nejūtu nepieciešamību :)

Tā kā mēs šķīrāmies uz ļoti nepatīkamas nots tad nav vēlēšanās ne uzrakstīt, ne skumt, kur nu vēl satikt, bet retu reizi tas tomēr notiek, jo pilsētiņa ir maza un izbēgt nav iespējams. Nesen pats uzrakstīja, pēc četru gadu klusēšanas, maigi sakot, biju pārsteigta, jo no viņa neko tādu tiešām negaidīju...

Ā, mēs arī nesveicināmies, kad satiekamies. Tagad jau tas rūgtums pārgājis, es pat viņu pasveicinātu, bet, ja viņš to nedara, kāpēc to darīt man. Apmainamies ar skatieniem :D

Ir bijusi gan vēlme, ir bijušas arī tikšanās ar vairākiem bijušajiem. Dažus no viņiem tagad saucu par draugiem. Man nepatīk no savas dzīves izmest cilvēkus, kas man ir sagādājuši patīkamus mirkļus.

Nē, ne mirkli neilgojos. Negribu ne rakstīt, ne kādreiz dzīvē vispār redzēt(par runāšanu vispār nerunājot) tos cilvēkus.

man tik ļoti gribas parunāt, būt draugiem, bet izšķīrāmies mēs ar naidu, jo es viņu pametu! Es nenožēloju, jo viņš man vairāk bija kā ļoti tuvs draugs, nekā partneris, bet tik skumji, ka es viņu esmu pazaudējusi. Ir pagājuši 3 gadi, bet man vēl aizvien rokas niez uzrakstīt...

Persephon, ar zemnieku tomēr izšķīries?

Tikai tiem,kurus tagad uzskatu par pazinjaam/draugiem(shis gan butu parak specigs vards),bet taa es negribeetu pat uz ielas satikt paareejos. :D

Nē, nekāda kontakta ne ar vienu nav. Nav vēlmes, pat īsti neinteresē, kas viņiem dzīvē notiek. Kkur satiekot gan jau sasveicinātos, moš nedaudz parunātos, bet tā vnk negribās.

Parasti jau man nav tādas vēlmes pašai uzrakstīt vai satikt, varbūt tikai tad, kad tiešām uznāk kāda liela nostaļģija, bet tas notiek reti.
Ar vienu bijušo man vienmēr ir bijis labs konatakts. Kad nejauši satiekamies, tad aprunājamies, esam saglabājuši ļoti labas attiecības jau vairākus gadus.
Kopumā es vienmēr cenšos saglabāt kaut cik normālas attiecības, varbūt tāpēc arī tādas velmes nekad īsti nav.

Neniez uzrakstīt un negribu lai man raksta, jo neesmu vēl līdz galam izsāpējusi...

Skiramies jau sen kur tie gadi, bija mana pirma milestiba, un tagad nosecinaju, ka tiesam pirmo milestibu neaizmirst, nav ta ka gribas iet atpakal vai pat rakstit,neka tada, bet taja pasa laika, kad par vinu iedomajos,tad ir tada silta sajuta, ka bija tacu forsi kopa..

Gurri, viņam ir jauna draudzene? Variet kaut vai aiziet tēju iedzert kopā.

Nē, galīgi nē, lai paliek tur, kur ir viņa vieta - manā pagātnē.

Reizēm aizdomājos,ka būtu, ja būtu viss kā iecerēts..

Tā kā mēs šķīrāmies kā labi draugi,bez kašķiem,tad pietrūkst viņš. Uznāk protams brīži kad gribas uzrakstīt viņam. Bet labāk nebāzties virsū,kas bijis,bijis. Gribēs,pats,uzrakstīs. :)

Ir bijusi velesanas.Vienu reizi.Pec tas sapratu,ka baigi gudrais lemums sis nebija. :D Un parstaju artadam mulkibam nodarboties. :D