Idejai nav ne vainas, bet neko par to iepriekš neesmu dzirdējusi. Šaubos, vai tas strādā, bet tad, ja vismaz 1 cilvēkam no 100 tas kā līdzētu, man nebūtu žēl naudas, lai gan pieredze sāpīga. Atceros, ka vecmamma vienmēr pirka man mīļākās maizītes (tās bija tikai laukos, vienā veikalā, es vienmēr tās ēdu ar vecmammas vārīto ķīseli). Kad braucām ar mammu no vecmammas mājām uz savām, mums līdzi iedeva maisiņu ar manām mīļākajām maizītēm un citiem vecmammas sarūpētiem gardumiem. Kad pusceļā uz mājām kāda sieviete mums lūdza naudu ēdienam, kuras īsti toreiz nebija (vecāki šķīrušies, mamma cītīgi strādāja, lai par mani rūpētos, liekas naudas nebija), mamma viņai iedeva to maisiņu. Un tā sieviete to izmeta. Man tā sāpēja toreiz, ka vēl aizvien tas attur no ziedojumiem citiem. Vienīgi vīrietim, kurš pie stacijas esošajā tunelī pītos groziņus tirgo, labprāt ziedoju, šķiet, ka viņš godīgs.