Vai Tu māki draudzēties?

draudzībai jāpastāv ARĪ tagadnē,

Protams, ka tā arī ir. Tāpēc jau rakstīju, ka, lai uzturētu draudzību, ir jāņēm dalība viens otra dzīvēs. Tā kopējā pagātne ir tas, kas satur, bet nu arī tagadne pēc kāda laika veidos "pagātni". Uzskatu, ka īstas draudzības veidojas ar tādiem soulmates, karjeras var atšķirties, pat intereses var atšķirties, man tas pat ir interesantāk, bet kaut kas "saslēdzas" un ir interesanti būt kopā.

Man ir tā, ka arī nav daudz draugu, ir vairāki paziņas.
Principā vienā dzīves posmā, sapratu, ka man tiešām kaitina cilvēki. Un es negribu kontaktēties ar cilvēkiem, kuri mani kaitina. Ja tas ir brīvais laiks, mans laiks, kāpēc man to?
Tā nu palika draudzenes, īstas draudzenes.., par tām esmu laimīga.
Lai gan, pat tagad saprotu, ka ĪSTA ir viena, bet par to man ir prieks ! Viņa ir zelts!


Redz, nav man tā, ka kaitina un viss. Vienkārši:
- kā ir ar jums? Es esmu sapratusi, ka mani ļoti daudz izmanto, aprunā aiz muguras.. Kontakta nav, bet, kad zin, ka dzimšanas diena - piem, ballīte - o, davai baigās draudzenes man parādās. un es domāju, mazums cilvēks mainījies, bet nē - viņas dz/d un es netieku aicināta. Vienkārši nu tad, sasodīts, gribi kontaktēties vai nē, man tā liekuļošana tāāā kaitina.
Es pati esmu tāda, kas palīdzēs, ja vajag, tad vajag! Bet pretī īsti to neesmu saņēmusi. Ai, izklausās pēc žēlabām, nē, negribu, lai žēlo, bet, jā, acīmredzot MAN IR ar to problēmas.


Iepazīties - kā tā, varu arī ar sētas stabu, bet nu vai es to gribu? Nē

Es uzskatu,ka māku draudzēties. Ir saglabājušās draudzenes un labas paziņas no bērnības, skolas laikā esmu ieguvusi daudz labu paziņu un pat dažas tuvas draudzenes. Draudzenes pašas reizēm mani "paķer" sakot,ka nesaprot kā man var būt draugi, jo raksturā esmu skarba, tieša, uzbrūkoša, bet tajā pašā laikā - atdošu pēdējo par sev tuvajiem. Zinu,ka saviem draugiem varu 100% uzticēties, bet kaut kā vienmēr līdz galam neatklājos, esmu piesardzīga, savas privātās lietas maz atklāju. :) Bet nav arī tā,ka man visu laiku vajadzētu draugus apkārt. Mēs pat ikdienā netiekamies un ir tādi ar kuriem tiekos vsp labi ja 2x gadā, bet pilnīgi pietiek, jo savā ziņā laiks ir pārbaudījums draudzībai un manā gadījumā - tas tikai nostiprinājis draudzību.

Merinda, man ir bijis, ka maini aicina uz ballītēm, jo tolaik labas dāvanas nesu un dzīvoju Rīgā, tiklīdz pārcēlos, tā tie draugi pazuda. :D

S80 es arī nesu foršas dāvanas, bet iemesli kāpēc neaicina, tad arī tiek izsperti - ''nav tāds kontakts'' - bet nu man ar Tevi arī nebija, bet ai, es nezinu, es vnk negribu otru aizvainot, pareizāk negribēju. Bet, jā, tas ļoti sāp. Vienkārši laikam tā ir, jo labāks Tu esi pret apkārtējiem, jo vairāk viņi Tev, piedodiet, kakā uz galvas. Ar tp es domāju: aprunā, skauž..

jo labāks Tu esi pret apkārtējiem, jo vairāk viņi Tev, piedodiet, kakā uz galvas. Ar tp es domāju: aprunā, skauž..

Tāda laikam ir tā cilvēku daba.. Pretīga gan.

Merinda, PN tādām!

Vajag tādas, kas ar Tevi ir priekos un bēdās, nevis kā party tā citi feisi un nav vajadzības.

Es, nezinu, varbūt no cilvēkiem nevajag gaidīt slikto, nevajag meklēt nepatiesumu, Jāredz labais un tad cilvēks arī pats tāds būs/kļūs. Banāli un nodrāzti, bet man tā ir. "Ne visai labie", kaut gan, atkal, tas laikam ir subjektīvi, paši tad "atkrīt".

Es domāju, ka es protu draudzēties, bet neprotu izvēlēties īstos cilvēkus. Ir bijis gan draugu bariņš, kurā intrigas un dunči mugurā bija ikdienišķa lieta, gan draudzenes, kurām es biju interesanta tikai tad, kad viss bija labi. Tagad varu teikt, ka draugu man īsti nav, ir paziņas ar kuriem var parunāt un pavadīt laiku.

Par atkrišanu es piekrītu.. , es negaidu no cilvēkiem neko sliktu. Es tieši vienmēr domāju, ka visi ir tādi foršie, mīļie..,bet tagad es vairs negaidu neko :D - un tā laikam ir labāk, bet līdz galam neesmu tikusi pāri, ja jau tas rūgtums iekšā ir.

jo labāks Tu esi pret apkārtējiem, jo vairāk viņi Tev, piedodiet, kakā uz galvas.

Tik daudzreiz dzirdēts, bet nepiekritīšu gan. Man šķiet tā attieksme, ko saņem, iespējams, nāk no tās sākotnējās attieksmes, kad cilvēks, varbūt neapzināti, jau gaida, ka kāds viņu izmantos utt.
Kā arī- vai tad Jūs tiešām neredzat, ka cilvēks ir nepatiess, virspusējs utt.-tas taču ir labi jūtams..

esmu pirmais tips laikam, varu kaut ar stabu iepazīties, bet ilgstošas labas attiecības ar reto

Jackie,
kad ir grūti un cilvēks ņem palīdzību, viņš nav nejauks - viltīgs. Izķeperojas un viss kārtībā, draudzējaties - Tev ir grūti - nu tad "katram pašam ir savas problēmas ar ko jātiek galā"

Principā nav jau viennozīmīgu situāciju, bet nu tieši, ja Tu pats esi labs, TU VIENKĀRšI NEMANI, to, ka otrs var tāds nebūt, jo es vismaz vienmēr cilvēkus vērtēju pēc sevis.. un es pieņēmu, ka, tas otrs, rīkosies tāpat kā es, jo es tā darīju / darītu.

Tīri elementāri - Tev zvana - tiekamies, man tiešām grūti, vajag parunāt. nu es: nu man tas bija ieplānots, bet ok. Ja man tā : Nē, es nevaru, man tur treniņš, man tur draugs, man tur.. saprastu 1x, bet vienmēr. Ir runa par tādām elementārām lietām

Es ne reizi vien esmu vīlusies ''draugos'', tomēr ir arī cilvēki, kuru dēļ bijis vērts atvērt savu sirdi :)

Nu tad nākamreiz jau ir japiedomā, kontaktējoties ar šādu cilvēku. Vienreiz, divreiz "spēle vienos vārtos", trešajā reizē nereaģē, jo šāda "draudzība" neko labu nenes, ir bezjēdzība. Un tāpēc jau tu nebūsi sliktāks cilvēks, vnk apdomīgāks

Pašai gribētos ticēt, ka māku. Ir daži labi draugi no skolas laikiem un diezgan daudz paziņu.
Patīk komunicēt ar cilvēkiem un gandrīz ar jebkuru varu uzturēt sarunu. Ja jūtu, ka cilvēkam neinteresēju, pār varītēm virsū nebāžos.

Dažreiz liekas, ka pietrūkst vēl kāds labs, aktīvs paziņa, kas būtu ar mieru pamēģināt lietas, kuras draugi negrib mēģināt. Nu dažādas sportiskās aktivitātes.

Ja nebūtu draugu, paziņu, dzīve, protams, neapstātos, bet būtu daudz vientuļāka. Ģimene man ir ļoti maza, ne visas aktivitātes der tam lai tās veiktu kopā ar ģimeni, tāpat ne visas tēmas der tam, lai apspriestu ar ģimeni. Tā tomēr ir pilnīgi cita paaudze ar atšķirīgiem dzīves uzskatiem.

Jāsaka ka cilvēku, kuru varētu saukt par 100% soulmate, ar kuru saprasties bez vārdiem, vēl neesmu satikusi.

Maaku draudzeeties,bet ne ar visiem gribas draudzeeties. :D Taapat ir chupinja cilveeku,kurus joprojaam turu sirsninjaa un ceru kaadu dienu satikties beidzot. Shogad beidzot plaanaa ir iemaaciities plaanot laiku,tad arii domaaju sho lietu realizeet. :D
Mani draugi ir dazhaadi.
Un man ir ljoti paveicies. :)

Nē, neesmu sabiedriska un neizjūtu īpašu vajadzību pēc cilvēkiem sev apkārt. Man ir divas labas draudzenes, godīgi sakot, vairāk arī neprasās.

Uzskatu, ka esmu komunikabla. Iespējams, pat pārāk, tāpēc man nekad diži nav veicies ar draugiem. Vienmēr esmu bijusi pārāk naiva, ātri esmu uzticējusies. Kontaktu ar visiem veidot nesanāk. Reti ir kāds, ar kuru nesanāk.
Bet nu pēdējā laikā uzticos tikai ģimenes locekļiem un manam draugam.

Tikai ar gadiem vecās saites nostiprinās vai sarūk un vietā jaunus cilvēkus atrast nav viegli..Un paliek aizvien grūtāk ielaist savā dzīvē...

Iesaku izaicināt sevi, iepazīsties ar tiem, ar kuriem nevēlies - pēc pieredzes - no sākuma sev teiksi "es taču zināju", bet tālāk sāki saprast vairāk.

Piekrītu.. Nav arī vēlēšanās īsti kādu ielaist, jo ir grūti uzticēties, esmu arī ļoti liela egoiste draudzēšanās ziņā, varu nedot ziņu mēnešiem ilgi, jo vienkārši neprasās. BET tas ne vienmēr nozīmē, ka draudzība pazūd. Ir cilvēki, ar kuriem tiešām varu ilgi nekontaktēties, bet zinu, ka varu zvanīt jebkurā diennakts laikā un viņi var zvanīt man un es palīdzēšu. Tādas attiecības ir retums un tas, ka cilvēki visu laiku satiekas, komunicē, nenozīmē, ka varēs paļauties, kad tiešām tas būs nepieciešams.
Šodien arī satiku labāko draudzeni ar kuru gandrīz gadu nebiju tikusies, pa retam sazvanījusies un vēl runājām, kā gan tas ir, ka esam pilnīgi pretstati, gan gaumes mums ir pilnīgi atšķirīgas, gan domāšanas veids lielākoties, ir lietas par kurām vispār nevaram nekādīgi vienoties, bet tik un tā bieži vien pabeidzam viena otras teikumus, pat gadās, ka vienlaicīgi pasakam precīzi vienu un to pašu. Varbūt tas ir draudzības ilgums, varbūt tas, ka iepazināmies jau pamatskolas laikā un pirmos gadus bijām ļoti tuvas.

Un runājot par otro citātu, pilnīgi piekrītu. Pašai likās, ka ļoti labi pazīstu cilvēkus un pēdējā laikā pati brīnos, ka cilvēki, kurus sākumā neesmu varējusi ciest, tagad saucu par draugiem un cienu. Līdz ar to, nevaru piekrist, ka pirmais iespaids vienmēr būs nekļūdīgs - cilvēks var būt ne savā ādā, ar sliktu garastāvokli utt.