Bērnu krīze! Kas tas pa zvēru?

Nezinu vai tas ir termins vai tāpat, bet zinu, ka reāli tiešām pastāv šīs krīzes, kad bērns pārbauda vecāku raksturu un tad nu izrādās un ņemas kā nu māk. Un parasti viena ir uz 2 gadiem, kad vecāki saprot, ka bērns tiešām mainās.

Nezinu, ko tur māca lekcijās, bet varbūt tiešām labāk ļauj saprast vecākiem no kura gala ķerties klāt un kā būt pacietīgiem, lai visi kopā pārvarētu bērna niķus un stiķus.

liliii , man ari pirma doma bija, ka gan jau ap to vecumu nak visadi kaski virsu, un tur vecakus apmaca.

Aha, draudzenei arī šī krīze vidējai meitai uznākusi. Trakāku to padara fakts, ka ir jaunākais brālītis. Meita niķojas, visu laiku čīkst uzmanību, staigā pielipusi mammai pie kājas (burtiski pat tā, ka draudzene uz labierīcībām nevar aiziet), kā paņem rokās mazo brāli, tā sākas visāda prasīšana (ēst, dzert, čurāt, klēpī sēdēt utt). Traki....

un ka mamma gala tiek?

Manai draudzenei abiem berniem šis ir uznācis,bedigi noskatities uz to. Un vina viena vel ir ar viniem. Vīrs aizgāja no viņas,un tagad viņa,viena cīnas ar viņiem. Katrā ziņā bēdīgi.

Ap 2 gadu vecumu bērni ļoti pastiprināti sāk pārbaudīt vecāku ''robežas'', mācās arī kontrolēt un saprast savas emocijas, tāpēc arī šis periods tiek saukts par ''krīzi'' - tas ir sarežģīts gan pašam bērnam, gan vecākiem. Nezinu tieši par šīm lekcijām, bet domāju, ka tās ir noderīgas, lai palīdzētu vecākiem saprast savus mazos, izprast notiekošo un varbūt dot padomus kā tikt galā ar kaut kādām sarežģītām situācijām :)

Aha, draudzenei arī šī krīze vidējai meitai uznākusi. Trakāku to padara fakts, ka ir jaunākais brālītis. Meita niķojas, visu laiku čīkst uzmanību, staigā pielipusi mammai pie kājas (burtiski pat tā, ka draudzene uz labierīcībām nevar aiziet), kā paņem rokās mazo brāli, tā sākas visāda prasīšana (ēst, dzert, čurāt, klēpī sēdēt utt). Traki....

Man tā vairāk izklausās pēc greizsirdības un arī bērnu var saprast, ja bijis pirmajā vietā, īpaši, ja ļoti lutina un pēkšņi bērnam jāieņem otrā vieta.

Tad re kas pa zveru. Mans mazulis ari ir loti izmainijies,cikstuligaks palicis,ja kko nedabu,tad blauj pilna rikle, ta kads vinu sistu. Pielipis pie manis,visu ko vinam vajag, pats nezin ko. Metajas ar mantam,gaisas musas. Dazreiz liekas,ka sajuksu prata,labi, ka ir radi,kas palidz. Varbut ir verts tos kursus apmeklet?

Krīzes bērniem ir, bērnu attīstībā (zem psiholoģijas sadaļas) viss aprakstīts, bet ir aŗī citi faktori, kas ietekmē bērnu uzvedību:

Aha, draudzenei arī šī krīze vidējai meitai uznākusi. Trakāku to padara fakts, ka ir jaunākais brālītis. Meita niķojas, visu laiku čīkst uzmanību, staigā pielipusi mammai pie kājas (burtiski pat tā, ka draudzene uz labierīcībām nevar aiziet), kā paņem rokās mazo brāli, tā sākas visāda prasīšana (ēst, dzert, čurāt, klēpī sēdēt utt). Traki....

Greizsirdība

Manai draudzenei abiem berniem šis ir uznācis,bedigi noskatities uz to. Un vina viena vel ir ar viniem. Vīrs aizgāja no viņas,un tagad viņa,viena cīnas ar viņiem. Katrā ziņā bēdīgi.

Vecāku šķiršanās, mātes stress (kuru jūt bērni)

Iesaku smilšu terapiju bērniem, ļoti palīdz. Un robežu nospraušanu, kad tās tiek pārbaudītas.

Tās krīzes nav izdomājumi, tādas reāli ir. Domāju, ka tādas lekcijas ir noderīgas, lai vecāki saprastu, ko pārdzīvo bērns, kādēļ tā uzvedas un kā tajā laikā labāk apieties ar bērniņu, jo, ja no mierīga un paklausīga bērna pēkšņi sākas histērijas, bļaušanas un kliegšanas, ne visi vecāki spēj adekvāti reaģēt, neiedzenot bērnu vēl lielākā stresā, jo arī pašam bērniņam tas ir grūti un cilvēciņš neprot savas emocijas kontrolēt.

Mūsdienās tiešām - par visu tiek rīkoti kursi. Piemēram - kulinārijas kursi - it kā - viss zināms, cept, vārīt mākam, bet aiziet un gudras lietas un padomus paklausīties nekad nenāk par ļaunu. :)

Par divgadnieku krīzi arī internetā daudz var izlasīt speciālistu viedokļus un māmiņu pieredzi. :)

Es to īsti nesauktu par krīzi, bet drīzāk, par to , ka bērns sāk kļūt par personību, ar kuru ir jāsāk nodarbities, nevar vairs ielikt ratos, lai guļ kā lellīte, bērns pats sāk saprast ko grib ko negrib, un sāk mammu izjust kā personību.

Atceros laiku, kad manēja princese uz visiem jautājumiem atbildēja ar kategorisku nē, dažreiz likās, ka uzspāgšu, bet kkā tikām pāri, bērns ir kā balta lapa viņam nepārtraukti viss ir jāskaidro, tas ļoti daudz ko dod.

Un par kursiem, uzskatu, ka nav īsti pareizi ar bērnu psiholoģiski manipulēt, jo visi šie kursi ir saistīti ar psiholoģiju, tā kā es šo zinātni neatbalstu, uzskatu, ka kursi, kas māca kā audzināt bērnus ir lieki.

Citus komentārus neizlasīju, lai netīši neietekmētos.
Man ir divgadniece. Tas laikam ir tas laiks, kad patiešām apjaut, ka bērns ir liels, personība, ar savām no tevis neatkarīgām rakstura iezīmēm. Laiks, kad līdzās mātes mīlestībai un rūpēm, jāsāk audzināšana.
Nākamnedēļ sāks dārziņu, domāju, ka tas palīdzēs attīstīt viņā daudz jauna, ko pat vēl nezinu.
Visādiem kursiem neticu, neviens man nepateiks vispārīgi kā ' tikt galā 'ar savu bērnu, man šķiet, ka pati jūtu viņu vislabāk. Arī niķītis, kas uznāk, nav nez iemesla. Par maz uzmanības vai nogurums, patiesībā ļoti vienkārši. Es arī redzu, ka viņa ar katru cilvēku ir savādāka, tātad viss ir savstarpējā mijiedarbībā.
Vai vēl trakāk- saklausīties nezin ko un tad gaidīt- kad nu būs?

Godīgi sakot, es nekādu pārmaiņu neredzu, man liekas-viss plūst kā tam jābūt, viņa aug. Vienmēr esmu attiekusies kā par pieaugušo, pagaidām nekādas histērijas, spītēšanās nav bijis, ceru, ka arī turpmāk varēsim visu sarunāt, vai ja nē, tad vislabāk strādā- uzmanības novirzīšana uz ko citu, kaut vai atrodi somā zāļu receptes papīrīti un veido dzīvnieku utml. figūras vai māci burtus uz sēdekļa šiltēm nogurdinošā braucienā ar autobusu.. apmēram tā:D

Un par kursiem, uzskatu, ka nav īsti pareizi ar bērnu psiholoģiski manipulēt, jo visi šie kursi ir saistīti ar psiholoģiju, tā kā es šo zinātni neatbalstu, uzskatu, ka kursi, kas māca kā audzināt bērnus ir lieki.

Vai tad tur māca manipulēt? Tur taču nav topošo psihologu kursi, bet vecākiem stāsta kā nenosirmot laikā, kad viņu bērns sāk kļūt par individualitāti ar savu raksturu. Vismaz - MK tiešraides skatoties, īpaši, kur runā Zande - tur nemāca manipulēt, tur izskaidro un palīdz saprast kā tas ir no bērna skatupunkta. :)

Tās krīzes nav izdomājumi, tādas reāli ir. Domāju, ka tādas lekcijas ir noderīgas, lai vecāki saprastu, ko pārdzīvo bērns, kādēļ tā uzvedas un kā tajā laikā labāk apieties ar bērniņu, jo, ja no mierīga un paklausīga bērna pēkšņi sākas histērijas, bļaušanas un kliegšanas, ne visi vecāki spēj adekvāti reaģēt, neiedzenot bērnu vēl lielākā stresā, jo arī pašam bērniņam tas ir grūti un cilvēciņš neprot savas emocijas kontrolēt.

++++

Runaju ar kaiminieni,si ar sakot, ja tgd traki ejot. Bebim gandriz 2 gadini.
Zin, kad bebuks sak histeriju,es varu kaut nez ka vinu izklaidet,bet tapat nelidz. Vinam ir jaizblaustas kaut cik un tad varam turpinat darisanas. Nu ir vins man tads.

Vispār man ļoti nepatīk kādu vecuma posmu, kurš būtībā ir normāls pieaugšanas process, saukt par krīzi, bet par 2gadnieku "krīzi" tik tiešām varu teikt- ir traki. Tagad, kad manai meitai ir 2 gadi ar astīti, atceroties pirmos 2 gadus varu teikt- es atpūtos. Ne nu gluži tiešā nozīmē sēdēju rokas krustām salikusi, bet morāli ir daudz grūtāk tikt galā ar bērna raksturiņu, kad pieprasa visu, nesamierinās ar to, ka kaut kas netiek darīts kā bērns vēlās un pēkšņi "nemāk" izdarīt to, kas vienmēr ir mācēts. Bet..tai pat laikā tas ir tik pārejoši, posms, kurā mainās bērns, posms, kurā arī man ir jākļūst par labāku, pacietīgāku un morāli stiprāku mammu. Parieš šis laiks, būs citas ar vecuma posmu saistītas problēmas, kuras atkal gan mani, gan bērnu padarīs tikai labāku ar vai bez kursu un lekciju palīdzības. Viss, ko cenšos darīt šajā "krīzes" periodā ir rast prieku par tām jaukajām lietām, kas ar bērnu notiek- par katru jauno vārdu, kuru bērns apgūst, jauniem sasniegumiem un paturēt prātā, ka pavisam drīz šis laiks beigsies, bērns uzsāks bērnudārza un vēlāk skolas gaitas, un es varēšu tikai ilgoties pēc šīs kopā būšanas ar bērnu, kura ir pašlaik.

Es nesaprotu, kas tur ko netikt galā. Esmu darbojusies ar sīkajiem, kam ir divi gadi(un vairāk) un jā, viņi bija mazi briesmonīši un jā, viņi centās visādi mani davest, bet ja pieaugušais to nepieļauj, tad tas bērns atsperdamies var bļaut pēc visa tā ko grib, pēc +- 2h saprot, ka ja atnāks mierīgi pavaicāt, tad to dabūs.(Un pa lielam ar pieaugušo visu var sarunāt-arī par mantām, pats savandīsi, pats sakārtosi). Un ticiet man, viņi ir ļoti apķērīgi, viņi uzreiz var saprast, kuram var uzkāpt uz galvas(tās parasti ir mammas) un kuram nē(tie parasti ir tēvi-iespējams, jo viņiem ir stiprāka nervu sistēma).
Pietam, sistēma ir vienkārša, ja viņš vienreiz ticis sveikā cauri ar mantu nesavākšanu, saplēšanu un izmētāšanu, tad viņš vairs neuztvers nopietni nekādus aizrādījumus par savām izdarībām turpmāk.

Bet kopsummā ļoti piekrītu šim:

Visādiem kursiem neticu, neviens man nepateiks vispārīgi kā ' tikt galā 'ar savu bērnu, man šķiet, ka pati jūtu viņu vislabāk.

+

Tas ir loģiski, ka nevar darboties, tā kā vajag(jo kāds to ir izstrādājis, iztestējis un iemācījis), ir jādarbojas ar bērnu, tā kā izjūt, jo tad sanāks vislabāk.

Taa divgadnieku krize rodas tad kad mazais ir visu iemacijies , dara pats , visu zina un vinam paliek garlaicigi ...

Es to pielidzinu pusaudzi vecumam , Tev vnk ir japiecies un janogaida