Kāpēc cilvēki jūk prātā?

mīlestība

Bieži vien tie cilvēki arī domā, ka viņiem ar galvu viss ir kārtībā. :D

Ir cilveeki ar vaajiem nerviem un taadi, kuri ir gjeneetiski disponeeti uz taada veida saslimshanaam. Smagi emocionaalie paardziivojumi vai hormonu saistiibas slimiibu "izrauj" laukaa.

Tikpat labi vari pajautāt, kāpēc cilvēki slimo vispār.

Cukurbante - jā, šis arī ir labs jautājums. :)

Tiešām, viņi tak arī vienmēr paši domā, ka ir normāli, ne? :D

Kā jau krista rakstīja - smagi emocionālie pārdzīvojumi, kāda pēkšņa nelaime (tuvinieka nāve, piemēram), iespējams, pārlieka emocionalitāte, vājāki nervi.

Jā, interesanti, kāpēc un kā pazūd tā robeža starp realitāti un iedomāto pasauli. Tāpat fascinē tas, kāds tas pats process ir, kā tas cilvēks tiešām visu uztver savādāk..

Ishi, man šķiet, ka tādi cilvēki ļoti viegli iespaidojas viens no otra. Vismaz tā es spriežu pēc gadījuma, kuru stāstīja par īstiem pacientiem. Jaunai meitene visiem stāstīja, ka ir stāvoklī. Kad ārsts prasīja, vai viņa jebkad ir bijusi kopā ar vīrieti, teica, ka nē. No kā ir bērns - no Dieva. Cik ilgi esi stāvoklī - 3 gadus.. Pilnīgi nopietni. Un tā meitene šo visu stāsta pārējiem pacientiem, tie viņu baro, jo jāēd par diviem, meitene pieņemās svarā un laikam tie pacienti tiešām domā, ka meitene ir stāvoklī. Traki, ka nav ne laika izjūta, nekā. Bet interesanti katrā ziņā.

Bieži ta ir iedzimtība-neizveidojušies smadzeņu apgabali or something.
Bet teorētiski tas ir mazu lietu kopums, ko aktivizē kāds noteikts katalizators, piemēram, avārija, nelaimes gadījumi, emocionālie stresi...Jebkas teorētiski, kas izsit no noteiktā dzīves modeļa. Un tie sīkumi, kas līdz šim uzkrājušies, norāda sajukšanas virzienu, ja tā var teikt.

Piemēram: Sieviete, kura bērnībā bija apaļīga, tad nometa svaru, bet vienmēr strikti skaita kalorijas, piedomā pie svara, ēdiena un fakta, ka atkal varētu būt resnāka(atsaukt atmiņa bērnu dienu skolas apcelšanu u.c.). Pēkšņi, šai sievietei piedzimst bērns(grūtniecības laiks ir bijis grūts, viņa pārdzīvo, ka atkal ir uzresnējusi) un vienlaicīgi, vīrs pamet un aiziet pie tievākas sievietes.
Lūk, klikšķis un sieviete jūtas pazemota, resna, nevienam nevajadzīga un sākas nojūgšanās uz neēšanu.(Protams, lai pierādītu, ka tomēr ir tievāka un vajadzīga)...

Protams, tas tāds triviāls piemērs, bet idejiski uz šī piemēra es balstu savu nostādni par mazu lietu sakopojumu,kas izraisa sajukšanu.

man šķiet, ka tādi cilvēki ļoti viegli iespaidojas viens no otra.

Atceros vienu graamatu, tik nosaukums nenaak praataa, kur bija aprakstiits tas, kaa psihiatrs klausiijaas, klausiijaas savaa pacientaa liidz pacients paarliecinaaja psihiatru par to, ka vinja realitaate ir taa iistaa un psihiatrs pats sagaaja sviestaa. Man vispaar patiik shii definiicija par normalitaati. Ir normaalais standarts, kuram 100% neviens neatbilst, jo katram ir kaut neliela atkaape no taas. Tik jautaajums ir taads, kuraa mirklii taa atkaape jau saak klasificeeties kaa trakums, nevis vienkaarshi kaa nobiide no normas.

Krista, izklausās interesanti, ja gadījumā atceries nosaukumu, lūdzu, ieraksti. :) Pati arī kādreiz ļoti gribēju studēt psihiatriju, jo tas viss interesē, bet sapratu, ka pati tiešām varu aiziet sviestā un arī nav vajadzīgs to visu pēc tam nest mājās. Bet tāpat studēju ļoti saistītu nozari :D

Tik jautaajums ir taads, kuraa mirklii taa atkaape jau saak klasificeeties kaa trakums, nevis vienkaarshi kaa nobiide no normas.

Un kurā brīdī tā ir ģenialitāte. Kā filmā The beautiful mind.

Pārāk liela domāšana. Par jebko.

Atcereejos, tas ir staasts "palaata nr.6". Autors ir Chehovs. Ir arii filma ar taadu pashu nosaukumu. Ja saproti krieviski, tad she tev links https://www.youtube.com/watch?v=wMKRFxETlY0

Esmu paklausījis ko ticīgie cilvēki runā. Ikdienā normāli cilvēki, bet tad savācās cilvēku grupiņa viedokļu apmaiņas nolūkos. Garlaicības mākts, nonācu arī es tur. Vinkārši pizdec. Svētie gari ar viņiem kontaktējās, sūta zīmes, un cilvēki lūdzās un redz, ka lūgšanas piepildās.

Bet ne par to stāsts. Gribu pateikt, ka mēs visi visu varam izdomāt. Un noticēt. Esmu redzējis kustīgas figūriņās tumsā, bet man bija veca NOKIA ar lukturīti. Es ieslēdzu un ļoti vīlos savā prātā. Citi neviļās. Viņi vienkārši sajūk prātā.

Psihoanalīzē dominē uzskats, ka psihiskas problēmas nerodas no kāda ''traumatiska'' notikuma, kas kā svešķermenis brutāli ielaužas normālā psihē un to sagandē, bet tieši pretēji - jau sākotnēji problemātiskas psihes ir tendētas radīt traumas no parastiem notikumiem. Ja runa ir par pēkšņu sajukšanu prātā, tad iedzimtība lielu lomu nespēlē, lielākoties tas ir cilvēka pasaules uzskats. Klasisks piemērs ir histērija, kas bija izplatīta 19./20.gs buržuāzijas sieviešu vidū, principā radusies no pretrunīgām prasībām pret šīs šķiras sievieti - būt naivai, taču izglītotai, mājas saimniecei, taču vājai un paklausīgai utt. Tāpat standarta piemērs ir bērns, kurš nejauši redz vecākus nodarbojamies ar seksu, nepievērš tam nekādu uzmanību, un tikai pāris gadus vēlāk, kad viņš jau sāk kaut ko no pasaules saprast un spēj notikumus interpretēt, viņa psihē sāk (vai arī nesāk) veidoties labvēlīga vide psihiskām traumām, tieši tad viņš šo notikumu var sākt atcerēties kā kaut ko traumatisku, un nedaudz aiziet pa pieskari.

Krista, paldies! :) Krieviski gan īpaši labi nesaprotu, bet pameklēšu angliski vai arī grāmatu :)

ddelirium - filmai var uzlikt angļu subtitrus - captions

ķīmija organismā (nervu sistēmā) un notikumi. man šķiet, ka normalitāte un novirze no normas ir tādi ļoti plaši jēdzieni, ja par mērauklu ņem kaut kādu populācijas vidējo aritmētisko. Slimība būs ar noteiktiem simptomiem pēc klasifikatora, bet ārstēšanās klīnikā tikai tad, ja apdraud sevi vai citus. Citādi pietiek at psihoterapeitu/atru.
Psiholoģiju mācoties ievadlekcijā mums tā arī pateica - psihologi iet pie psihoterapeitiem, psihoterapeiti iet pie psihiatriem, bet tiem, savukārt nav kur iet, un gadās, ka jāpaliek slimnīcā kolēģu aprūpē.

no spēcīgiem pārdzīvojumiem