Kad lasīju, likās, ka tas ir par mani kādu laiku atpakaļ. Pati tiešām nejutu, ka tonis ir ass, tuvinieki visu laiku aizrādīja. Visu laiku gribējās kādam ieriebt kaut ko neforšu pasakot, ja domāju, ka cilvēks ir stulbs, kaitinošs utt. Tas viss gan pārgāja pats no sevis, uz beigām jau pirms vēru muti vaļā, lai kaut ko atcirstu, pieķēru sevi pie domas - kam tev to vajag, ko tu ar to gribi panākt. Šaubos, ka man tiešām bija stulbeņi apkārt (tas bija vidusskolas laikā un sākumā augstskolā), jo pēc tam tie, kas iepriekš kaitināja likās ļoti forši cilvēki. Domāju, ka manas mūžīgās problēmas ir no tā, ka cenšos būt perfekcioniste, man ir augstas prasības pret sevi un citiem, tāpēc kļuvu ļoti neiecietīga, tiklīdz kāds kaut ko uzreiz nesaprata vai savādāk. Vienmēr centos VISU izdarīt ātrāk, labāk, interesantāk par citiem, tiecos pēc atzinības, daudz, kur iesaistījos, apzinoties, ka tā jau knapi tieku ar visu galā. Domāju, ka tādā veidā izpaudās mans stress, nedrošības sajūta. Ja arī tu netiec galā ar savām lietām, viens ļoti efektīvs risinājums, kas vismaz man palīdzēja bija plānotājā sarakstīt, kas jādara un tad ar 3 krāsu marķieriem vai vienalga kādā veidā šos darbus atzīmēt - neatliekams, svarīgs, bet ne steidzams un nesvarīgs/varu izdarīt vēlāk. Arī problēmas darbā to ietekmēja, jo apzinājos, ka darbā jābūt laipnai, jāsmaida dežūrsmaidiņš, kaut iekšā vārījos no dusmām.. Aizgāju no darba, kas nesniedza prieku un arī fiziski bendēja, pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā, sāka veikties un tā prieka sajūta nepārgāja :) Jutos īstajā vietā, viss sanāca, vismaz darīju to, kas patika, nevis to, kas bija jādara. Protams, apkārt ievēroju cilvēkus, kuri iepriekš būtu tracinājuši, bet automātiski sāku izvairīties no tādiem, ja arī nācās, biju neitrāla vai vēsa, lai tikai ātrāk tiktu vaļā.
13
