Ikdienas skrējienā tā nesanāk tam pievērst uzmanību, bet tagad sanāk tā biežāk būt mājās un ievērot, ka ir nenormāli daudz visādu mantu - gan vajadzīgu, gan nevajadzīgu. Kopumā liels mantu daudzums rada tādu piebāztības un bardaka sajūtu, pat ja viss salikts plauktos un kastēs. Turklāt, ja kaut ko vajag atrast, nav nemaz viegli, ja ir daudz to mantu. It kā zini, ka kaut kur bija jābūt tādai lietai, bet kur...
Vispār man patīk minimālisms, bet sirdsapziņa neļauj vieglu roku atbrīvoties no visa, kas dotajā brīdī nav vajadzīgs. Pirmkārt, sirdsapziņa par iztērēto naudu, otrkārt, negribas vēl vairāk palielināt pasaules milzu atkritumu kalnu. Vispār man ļoti grūti parasti atbrīvoties no savām mantām, iespējams, tapēc, ka bērnībā nebija ļoti viegli ar naudām, nebija tā, ka ciestu trūkumu, bet nu skolas laikos nevarēju atļauties visu, ko gribēju. Turklāt, liekas, ja no kaut kā atbrīvosies, tad nu vēlākais pēc nedēļas to ievajadzēsies.
Kā ir ar jums - minimālisms vai mantu kults? Cik grūti vai viegli ir pievērsties minimālismam?