Hm, esmu, laikam, no tiem dīvainajiem cilvēkiem, kas ļoti priecājas par šo skumji pelēko melanholijas vienatni-vientulību.
Es klīstu pa pilsētas ielām, sēžu parkos, izbaudu katru mirkli-izjūtu viņu. Es gan nedomāju par vientulību kā par slogu, vai nepatīkamām izjūtām.
Vientulībā tu esi pati ar sevi un tu vari būt nekaunīgi atklāta. Tas taču ir tik superīgi.